Aizvērt

Vilis Ozols

1923–2011
Horeogrāfs, kultūras darbinieks

Dzimis 1923. gada 20. martā Jelgavas apriņķa Valgundes pagasta “Mežgaiļos”. Mācījies Jelgavas skolotāju institūtā (1941–1943).

Otrā pasaules kara laikā nonācis Ļeņingradā, kur iesaistījies amatierkolektīvu darbībā – spēlējis orķestrī, dejojis Gorkija pils horeogrāfijas studijā un vadījis deju kolektīvus. Šīs nodarbes konkretizē profesijas izvēli un V. Ozols, absolvējot Rīgas Kultūrizglītības tehnikumu, kļūst par kultūras darbinieku, neklātienē beidzot arī N. Krupskajas Ļeņingradas Kultūras institūtu (1959–1964).

V. Ozola darba gadi saistīti ar Jelgavu. Šeit viņš kļūst par ievērojamu Jelgavas kultūras dzīves veidotāju, strādājot par Jelgavas kultūras nama māksliniecisko vadītāju (1950–1951) un direktoru (1955–1960), Celtniecības pārvaldes kluba vadītāju (1951–1955), kā arī vada daudzus deju kolektīvus.

1952. gadā nodibinājis Jelgavas kultūras nama deju kolektīvu (vēlāk – ar nosaukumu “Jaunība”), kurš viens no pirmajiem Latvijā iegūst Tautas deju kolektīva nosaukumu. Aktīvās darbības laikā dibināti un vadīti deju kolektīvi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (1961–1964), Sidrabenes ciema Emburgā (1967–1969) un Zaļeniekos (1969–1970), vadīts dziesmu un deju ansamblis “Lielupe” (1970–1985), ražošanas apvienības “Latvijas lini” deju kolektīvs (1973–1975), tautas deju ansamblis “Diždancis” (1975–1983), vidējās paaudzes deju kolektīvs “Laipa” (1994–2000) un deju kolektīvi Platonē. Visi V. Ozola vadītie jauniešu, vidējās un vecākās paaudzes kolektīvi neiztrūkstoši bijuši dažādu svētku, festivālu dalībnieki un konkursos izcīnījuši godalgotas vietas. “Ja rindā savirknē skaistus vārdus, tā vēl nav dzeja, un līdzīgi ir arī ar deju – kopā sakabināti soļi vēl nav deja. Dejai ir jābūt skaistai mūzikai, arī domai jābūt skaistai. Tai jābūt dvēselei.” (Čepanone, Sintija. Manas dejas pieder tautai. Jelgavasvestnesis.lv. 2009. g. 1. nov.)

Horeogrāfs bija pirmais, kurš pievērsa lielu uzmanību senioru deju kolektīvu kustībai, vadot senioru deju kolektīvus un rīkojot koncertus un festivālus. Kā kustību konsultants piedalījies daudzu teatralizētu uzvedumu veidošanā, piemēram, Rēzeknes Tautas teātra iestudējumā “Latgales kāzas” un dziesmu un deju ansambļa “Lielupe” iestudējumā “Koncerts retro stilā (1981). V. Ozols ir viens no pirmajiem horeogrāfiem, kas pievēršas sižetiskajām dejām, cenšoties atklāt to saturu, piemēram, dejā “Traktoristi azaidā”, “Dzintarkrasta puiši” un “Vecais Taizels”. Precīzākai satura atklāsmei un noskaņas radīšanai horeogrāfs dejās pirmo reizi iekļāvis dažādus priekšmetus – pakavus (“Kas tur skan”), svečturus un krēslus (“Vakarēšana, “Sader liepa ar ozolu”). Viņa daiļrades pūrā ir vairāk nekā 75 dažāda žanra deju, daudzas no tām prēmētas konkursos. Astoņos deju svētkos uzvestas 17 viņa radītās dejas, lielākā daļa – viņa paša virsvadībā. “Ir pusotra miljona latviešu, bet tikai kādi trīsdesmit bijuši virsvadītāji. Vadītājam jābūt nojautai – jāredz katrs dejotājs atsevišķi un visi kopā. Manas dejas dejo ne tikai Latvijā, un tajās tālajās zemēs skatītājiem pat prātā neienāk, ka šai dejai varētu būt arī autors – kaut kāds tur Vilis Ozols. Viņi to uztver kā latviešu tautas deju, tieši tāpēc manas dejas pieder tautai.” (Čepanone, Sintija. Manas dejas pieder tautai. Jelgavasvestnesis.lv. 2009. g. 1. nov.)

6. un 8.–12. Deju svētku virsvadītājs, 13. un 14. Deju svētku Goda virsvadītājs, svētku “Rīgai-800” virsvadītājs, Dobeles rajona, Jelgavas pilsētas un rajona deju kolektīvu virsvadītājs.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi (1997), saņēmis Jelgavas pilsētas augstāko apbalvojumu – Jelgavas Goda zīmi un Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju (2001).

Uz augšu