Helmers Pavasars

1903–1998
Ērģelnieks, komponists, vijolnieks, kordiriģents, pedagogs

Helmers Pavasars dzimis 1903. gada 19. maijā Valmieras apriņķa (tag. Gulbenes novada) Lejasciemā mācītāja ģimenē. Kad Helmeram bija trīs gadi, ģimene pārcēlās uz Valmieru, kur viņš nodzīvoja līdz 18 gadu vecumam. Jau bērnībā apguva vijoļspēli pie Jēkaba Mediņa, vēlāk to pilnveidoja un apguva arī klavierspēli Valmieras mūzikas skolā. 1919. gadā iesaistījās Brīvības cīņās no Skolnieku rotas. Pabeidzis Valmieras vidusskolu, 1921. gadā pārcēlās uz Rīgu un iestājās Latvijas Konservatorijā speciālās teorijas jeb kompozīcijas klasē pie J. Vītola, ko pabeidza 1928. gadā ar brīvmākslinieka grādu. Divus gadus vēlāk, 1930. gadā, absolvēja vēlreiz, šoreiz vijoles klasi pie Ādolfa Meca, taču vijolnieka karjeru neizvērsa. Par pirmo H. Pavasara darba vietu 1928. gadā kļuva 26. Rīgas pilsētas pamatskola, kur viņš mācīja vijoles un klavieru spēli. Gadu vēlāk kļuva par ērģelnieku Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un sāka vadīt baznīcas kori.

1931. gada rudenī pārgāja uz Valmieru, kur bija ērģelnieks un vijoles skolotājs mūzikas skolā. 1932. gada sākumā sāka diriģēt Valmieras Latviešu biedrības kori, bet rudenī uzņēmās arī skolotāja amatu Cēsu mūzikas skolā, kā arī joprojām reizi nedēļā brauca uz Rīgu papildināties pie J. Vītola kompozīcijas klasē. Šajā laikā tapa pirmā kompozīcija – stīgu kvartets. Darba slodze tomēr izrādījās par lielu. 1932. gada vidū H. Pavasars saslima ar tuberkulozi un gadu ārstējas Turaidas sanatorijā. Atguvis veselību, atgriezās Cēsu mūzikas skolā, kur mācīja vijoļspēli, mūzikas teoriju un vadīja paša dibinātu nelielu simfonisko orķestri. 1934. gadā viņš tika iecelts par Cēsu mūzikas skolas direktoru. Līdztekus Latvijas Konservatorijā pie J. Mediņa studēja simfonisko orķestru diriģēšanu (1936–1938). 1938. gadā uz Cēsīm pārcēlās Rīgas skolotāju institūts, kurā arī H. Pavasars pasniedza vijoli un diriģēja orķestri, vakaros pasniedza tautas konservatorijā (pēc A. Kalniņa iniciatīvas 1937. gadā Cēsu mūzikas skolu pārdēvēja par tautas konservatoriju). Komponēšanai atlika vien vēlās vakara stundas. Viņa dziesmas dziedāja lielākie kori, dziedātāji izvēlējās solo dziesmas saviem koncertiem, radiofona programmās bieži bija lasāms viņa vārds.

1938. gada 8. janvārī H. Pavasars apņēma par sievu Dainu Kārkliņu, klavierspēles skolotāju, kura pirms pāris mēnešiem bija sākusi darbu Cēsīs, tautas konservatorijā. Piedzima meita Dace. 1940. gadā, kad pie varas nāca padomju vara, H. Pavasaru uzaicināja strādāt Latvijas Konservatorijā par docentu obligātās teorijas klasēs. Rīgā H. Pavasars darbojās zināmā mērā neatkarīgi, viņa mūziku vēl atļāva spēlēt. 1942. gadā viņš paguva uzrakstīt astoņus skaņdarbus vijolei un klavierēm, taču visi tūkstoš apgādā iespiestie eksemplāri sadeguši, vāciešiem atkāpjoties.

Saspīlējoties situācijai, 1944. gadā H. Pavasars ar visu ģimeni atstāja Latviju. Berlīnē kādu laiku spēlēja ērģeles latviešu bēgļiem, tad pārcēlās uz Eitīnu, kur arī sagaidīja kara beigas. Par pirmo īsto bēgļu nometni Vācijā Pavasaru ģimenei kļuva Neištate, kur H. Pavasars iesaistījās latviešu centra organizētajā kultūras dzīvē, rakstīja nelielas kompozīcijas tūlītējai atskaņošanai dažādos sarīkojumos. Pēcāk Pavasari pārcēlās uz Pinebergu pie Hamburgas, uz Baltijas Universitāti, kur viņš mācīja mūzikas teoriju, harmoniju un vadīja studentu kori.

H. Pavasars saņēma ērģelnieka darba piedāvājumu Kanādā (1950. gadā), gadu vēlāk tāpat arī ASV, taču izceļošanas formalitātes kārtojās gausi. Pēc Baltijas Universitātes likvidēšanas Vācijā palikušajiem pārtikas apgāde un dzīves apstākļi kļuva arvien sliktāki. Bargajā ziemā, kurināmo gādādams, H. Pavasars apsaldējās, un atsākās jaunībā apārstētā tuberkuloze. Viņu ievietoja Moelnas slimnīcā un 1952. gada februārī operēja. Visbeidzot 1954. gadā H. Pavasars kopā ar sievu atstāja Vāciju un pārcēlās uz Londonu, kur viņus sagaidīja tur agrāk ieradusies meita ar Helmera brāļiem. Londonā H. Pavasars strādāja par ērģelnieku Miera draudzē, no 1959. gada spēlēja ērģeles arī divās vācu draudzēs. Kādu laiku tika strādājis arī Londonas Latviešu biedrības grāmatnīcā, vairākus gadus “Tazab” paciņu firmas latviešu nodaļā, pēc tam – luterāņu baznīcas grāmatu veikalā (“The Fortress Bookshop”). 1957.–1958. gadā H. Pavasars vadīja vīru kori Bredfordā. Viņš turpināja komponēt, kā arī rakstīja recenzijas un nekrologus trimdas latviešu izdevumiem. H. Pavasars vēl 87 gadu vecumā paspēja atgriezties Latvijā. Mūžībā tika aizsaukts 1998. gada 12. jūnijā Londonā.

H. Pavasars bijis virsdiriģents Dziesmu dienā Lībekā Vācijā 1948. gadā un trijās Anglijas latviešu dziesmu dienās – Lesterā 1958. un 1967. gadā un Bredfordā 1961. gadā –, kā arī Pirmajos Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hamburgā (1964). Viņa instrumentālie darbi, kora dziesmas un sevišķiem gadījumiem veltītās kantātes bija šo dziesmu svētku programmās. Latvijai atgūstot neatkarību, 1990. gadā H. Pavasars piedalījās XX Vispārējos latviešu dziesmu svētku sarīkojumos Rīgā.