Aizvērt

Harijs Sūna

1923–1999
Horeogrāfs, zinātnieks, pedagogs

Viena no spilgtākajām un daudzpusīgākajām Latvijas personībām dejas žanrā 20. gadsimtā.

Dzimis 1923. gada 23. martā Siguldas pagastā. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultāti. Pēc tam studējis A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūtā Maskavā (1960–1964), tostarp pie slavenā horeogrāfa Igora Moisejeva. Jau studiju laikā radusies interese par tautas deju žanru, kas pārtapusi mīlestībā visa mūža garumā. Vēl būdams arhitektūras students, H. Sūna dibinājis un vadījis vairākus deju kolektīvus, tostarp Latvijas Valsts universitātes centrālo deju kolektīvu (vēlāk – tautas deju ansamblis “Dancis”) (1946–1963), kas guvis ievērojamus panākumus konkursos: 1957. gadā Maskavā Starptautiskajā studentu un jaunatnes festivālā deju kolektīva dejotāji H. Sūnas vadībā izcīnījuši Bronzas medaļu, bet Vissavienības skatē – Sudraba medaļu. Tautas deju ansamblī “Dancis” viņa vadībā izskolojušies tādi Latvijā pazīstami deju kolektīvu vadītāji kā Uldis Šteins, Imants Magone, Vairis Ceimers, Baiba Šteina un daudzi citi.

1959. gadā mākslinieks sācis darbību Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā – sākumā kā zinātniskais līdzstrādnieks, tad mākslas zinātņu kandidāts (1968) un filoloģijas zinātņu doktors (1987). Viņa interešu lokā ir latviešu tautas deja, tās vēsture un attīstība, kā rezultātā tapuši fundamentāli izdevumi “Latviešu rotaļas un rotaļdejas” (1966), “Latviešu ieražu horeogrāfiskā folklora” (1989), “Latviešu sadzīves horeogrāfija” (1991) un citas publikācijas. Paralēli mākslinieks strādājis arī dejas metodikas jomā un pievērsies dejas notācijai, radot latviešu tradicionālās dejas tipoloģijas sistēmu, ar kuras palīdzību var sakārtot visas horeogrāfiskās norises. Sistēma aprakstīta grāmatā “Dejas notācija” (1979).

H. Sūna ir viens no ražīgākajiem (ap 100 oriģinālhoreogrāfiju un apdaru) un iemīļotākajiem horeogrāfiem – 12 deju svētkos veidojis 63 laukuma deju horeogrāfijas gan latviešu, gan cittautu dejām. Svētkos dejotas 27 viņa oriģinālhoreogrāfijas, dažas arī vairākkārt, piemēram, “Audēju deja”, “Piebaldzēni”, “Pie Daugavas”, “Jūra sauli vizināja” un citas.

H. Sūnas spēcīgā personība ietekmēja dejas stilistiku amatiermākslas dejas kustībā. Jau no 40. gadu beigām H. Sūna aktīvi iesaistījies E. Melngaiļa Tautas mākslas nama horeogrāfijas speciālistu sekcijā kā konsultants, vadījis seminārus un piedalījies žūrijas komisiju darbā.

Viņa audzēkņu skaits, strādājot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā par folkloras un dejas pasniedzēju (1977–1998), sniedzas simtos.

4. un 7.–11. Deju svētku virsvadītājs, 12. Deju svētku Goda virsvadītājs, 1.–6. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs, kā arī Saldus, Kuldīgas, Ogres, Ērgļu un Rīgas Maskavas rajona (tagad – Latgales priekšpilsēta) deju kolektīvu virsvadītājs.

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1957), Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1995), Latviešu deju asociācijas Mildas Lasmanes balvas laureāts (1990).

Uz augšu