Aizvērt

Jāzeps Vītols

1863–1948
Komponists, diriģents, ērģelnieks, pianists, pedagogs, mūzikas kritiķis

Izcila personība latviešu mūzikas kultūrā – pirmais starptautiski pazīstamais latviešu komponists, ievērojams latviešu mūzikas pedagogs. Darbojies arī kā kordiriģents, mūzikas kritiķis un muzikāli sabiedrisks darbinieks.

Dzimis 1863. gada 26. jūlijā Valmierā, Ģīmja dzirnavās. Mācījies Jelgavas reālskolā (1870–1877), privāti apguvis vijoles, klavieru, ērģeļspēli un mūzikas teoriju. Studējis Pēterburgas konservatorijā (1980–1886), pēc tam kļuvis par konservatorijas pedagogu (1886–1918). Viņa audzēkņu vidū ir tādi ievērojami mūziķi, kā Sergejs Prokofjevs, Nikolajs Mjaskovskis, Sarkiss Barhudarjans, Jānis Zālītis, Ādolfs Ābele, Harijs Ore un daudzi citi. Pēterburgas perioda laikā mūziķis darbojies Pēterburgas vācu avīzē “St. Petersburger Zeitung”, atjaunojis un vadījis Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības kori un nodibinājis Pēterburgas Latviešu dziedāšanas biedrības jaukto kori (1908).

Diriģenta meistarību pierāda V Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koru kari, kur J. Vītola vadītais Pēterburgas Dziedāšanas biedrības jauktais koris iegūst godpilno 1. vietu, to dalot ar Paula Jozuus vadītajiem koriem. Laikraksti, profesora darbu ar kopkori suminot, saka, ka “zem virsdiriģenta Vītola kunga zižļa, tas spēja muzicēt daudz lokanāk, smalkāk un saviļņotāk nekā daža laba viņa kolēģa virsvadībā.” (Grauzdiņa, Ilma. Izredzētie. 2008. 50. lpp.)

Sākot no 1891. gada J. Vītols kopā ar savu tuvāko draugu Jurjānu Andreju piedalījies folkloras vākšanas darbā. Pēc atgriešanās Latvijā 1919. gadā uzņēmies jaundibinātās Latvijas Konservatorijas vadību (1919–1944) un kompozīcijas teorijas klases pārziņu. Savā laikā izaudzinājis veselu plejādi latviešu komponistu, to vidū ir Lūcija Garūta, Jēkabs Graubiņš, Helmers Pavasars, Jānis Norvilis, Volfgangs Dārziņš, Leonīds Vīgners, Jānis Ivanovs, Pēteris Barisons, Ādolfs Skulte, Bruno Skulte un Tālivaldis Ķeniņš.

Kā aktīvs sabiedriskais darbinieks piedalījies dažādu organizāciju darbā, bijis Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas aktīvists, Latvijas Skaņražu kopas priekšsēdētājs (1923–1938), Latvijas Dziesmu svētku biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs (1931–1938), pirmais LPSR Komponistu savienības priekšsēdētājs, piedalījies Latvijas Operas darbības atjaunošanā.

1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur turpinājis muzikāli pedagoģiskās gaitas, kā arī aktīvi piedalījies dažādu trimdas dziesmu dienu un dziesmu svētku organizēšanā.

Ievērojama kultūrvēsturiska vērtība ir J. Vītola memuāriem “Manas dzīves atmiņas”. Ar savu daiļradi (ap 900 kompozīciju) skaņradis ir strauji virzījis profesionālās mūzikas attīstību Latvijā un licis pamatus gandrīz visiem žanriem latviešu mūzikā – simfonijai, klaviermūzikai, ērģeļmūzikai, stīgu kvartetam, kora balādei un bērnu dziesmai, kā arī bijis viens no pirmajiem teātra mūzikas komponistiem. Līdz pat mūsdienām J. Vītola komponētās dziesmas iekļautas dziesmu svētku “zelta” repertuārā, visbiežāk dziedātās ir “Gaismas pils”, “Beverīnas dziedonis”, “Karaļmeita” un “Mežezers”.

IV un V Vispārējo latviešu Dziesmus svētku virsdiriģents, viens no galvenajiem VI–IX Dziesmu svētku organizatoriem, III Dziesmu svētku koru karu žūrijas loceklis, kā arī trimdas dziesmu dienu un dziesmu svētku virsdiriģents.

“Latviešu mūzikas vēsturē Vītolam kā kora vadonim jāierāda atsevišķa vieta. Lielākā diriģentu daļa pie zināmas dziesmas iestudēšanas tikai tad ķeras klāt, kad tiem jau visos sīkumos papriekšu izdomāts plāns, no kura tad arī vairs neatkāpjas. Ar Vītolu tomēr citādi. Viņa impulsīvā, robusti kaprīzā daba vairāk nododas acumirkļa garastāvokļa izmantošanai, t. i. katram momentam piešķir arī zināmu radošo nozīmi. Un šī ir īsta mākslinieka iezīme. .. Par tempu dabisko ātrumu un zināmas kompozīcijas satura pareizu izprašanu Vītolam gan būs reti nācies lieki pārdomāt: pirmo pabalsta viņa lokanais temperaments, otrs izrisinās, pateicoties viņa bagātai, mākslinieciski atjautīgai dabai.” (Zālītis, Jānis. Dzimtenes vēstnesis, 1911. g. 22. nov.)

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris (1926) un lielvirsnieks (1927), Tēvzemes balvas laureāts (1937), saņēmis arī vairākus citus Latvijas brīvvalsts un ārzemju apbalvojumus.

Uz augšu