Roberts Zuika
1913–2015
Diriģents, mūzikas kritiķis, publicists
Dzimis 1913. gada 20. janvārī Lubes pagasta “Ambātos”. Mācījies Rīgas Skolotāju institūtā (1930–1935), Valmieras mūzikas skolā un Liepājas mūzikas skolā. Pēc tam aizsācis skolotāja darba gaitas Kocēnu (toreiz – Kokmuižas) pagasta pamatskolā un ar lielu aizrautību vadījis korus Kocēnu, Liezēres, Liepājas un Valmieras apriņķos.
Par diriģenta neizsīkstošo vēlmi pulcināt koristus liecina tas, ka pat kara apstākļos – 1944. gadā – Dundagā viņš nodibinājis un diriģējis Rīgas 2. bataljona karavīru kori (vēlāk pārsaukts par “Zuikas kori”). Mēģinājumi turpinājušies arī karavīriem nonākot Putlosas (Ziemeļvācija) bēgļu nometnē. Alberts Jērums ar skumju humoru un apbrīnas pilnu cieņu raksta: “Zuika, kamēr citi kapitulē, ir jau atradis vietu mēģinājumiem un sadzen savus izbadējušos koristus vienkopus, lai atkal reiz varētu atskanēt “kas vēl dzīvi, kas vēl dzīvi”.” (Grauzdiņa, Ilma. Izredzētie. 2008. 289. lpp.)
Pēc bēgļu nometņu laikā sniegtajiem apmēram 170 koncertiem kora kodols 1947. gadā pārcēlās un turpināja darboties Korbijā, Anglijā. No 1950. gada kopā ar “Zuikas kori” atkal ir pats R. Zuika, aizvadot 11 raženus gadus: viņa vadībā vīri uzstājušies Latviešu dziesmu dienās Anglijā, BBC raidījumos, plūkuši laurus starptautiskajās koru sacensībās. “Un Zuikas vīru koris ir vēsturiski pirmais latviešu koris, kas piedalījās un ieguva augstu vietu starptautiskā koru konkursā," stāsta vēsturnieks Arnolds Klotiņš. “Tas bija 1953. gadā Velsā. .. Visgrūtākajos un nepateicīgākajos apstākļos šis cilvēks spēja ar dziesmu pacelties pāri, saglabāt savu pārliecību. .. Tas bija cilvēks, kurš nekad neapstājās, viņam bija ārkārtīga enerģija. Viņš ap sevi radīja atmosfēru, kas cilvēkus cēla. Viņam bija tāds teiciens – paliek tikai atdotais. Var teikt, ka viņš atdevis ir ļoti daudz.” (Rozenberga, Māra. 102 gadu vecumā aizsaulē aizgājis kordiriģents Roberts Zuika. Lsm.lv. 2015. g. 6. febr.)
1961. gadā trimdas gaitas mākslinieku aizvedušas līdz Amerikai. Arī jaunajā mītnē diriģents dibinājis un vadījis korus – Detroitas latviešu kori, Kalamazū un Grandrapidu vīru kori (no 1966), vēlāk arī apvienoto vīru kori “Kalējs”. Par diriģenta mīlestības bērnu kļuvis latviešu centrs Garezers. Tieši R. Zuika 1960. gadā aizsāka tradīciju centrā rīkot jauniešu mūzikas nometnes, jauno diriģentu kursus, kopkoru koncertus, muzikālus uzvedumus un Garezera Dziesmu dienas.
Darbojies arī kā mūzikas kritiķis, pēc Valentīna Bērzkalna nāves pildījis žurnāla “Latvju Mūzika” redaktora amatu (1977–2015).
Kopš 1990. gada saikne ar Latviju pastiprinājās, un diriģents aktīvi piedalījās Latvijas mūzikas dzīvē, tostarp diriģējot Dziesmu svētku koncertus Rīgā.
XX–XXII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents, XXIII–XXV Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Goda virsdiriģents, Trimdas latviešu dziesmu svētku un dziesmu dienu Toronto, Klīvlendā, Bostonā, Čikāgā virsdiriģents, Eiropas Dziesmu svētku Hanoverē un Londonā, 32. Kultūras dienu Austrālijā, kā arī daudzu citu koru lielkoncertu virsdiriģents.
Saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni (2003), Pasaules brīvo latviešu apvienības balvu (2004), bijis Latviešu koru apvienības ASV padomes loceklis.
