Aizvērt

Ernests Vīgners

1850–1933
Diriģents, komponists, folkloras vācējs

Ievērojams koru un orķestru diriģents, komponists un folkloras vācējs. Pirmais latviešu mūziķis, kurš ieguvis profesionālo izglītību Maskavas konservatorijā, kā arī viens no latviešu profesionālās mūzikas aizsācējiem.

Dzimis Kuldīgas apriņķa Kalna muižas “Liekmaņos”. Mācījies Graudupes pagasta skolā, tālāk izglītojies Irlavas skolotāju seminārā (1865–1867). Pirmā dziesmu svētku pieredze iegūta 15 gadu vecumā, kad Vīgneru Ernests kā orķestra pirmais vijolnieks piedalījies Kurzemes Dziesmu svētkos Dobelē (1870). Vēl pēc trim gadiem – I Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos diriģents jau piedalījies ar paša vadīto Rendas vīru kori.

Strādājis par tautskolotāju Vandzenē, Skrundā un Snēpelē (1868–1873), aktīvi iesaistījies folkloras vākšanā. Izmantojot iegūtās zināšanas tautas dziesmu izpētes un harmonizēšanas laukā, 1873. un 1874. gadā izdevis kora dziesmu krājuma “Latvija” divas burtnīcas, kur apkopotas četrbalsīgas tautas dziesmu apdares a cappella vīru korim. Viņa komponētās tautas dziesmu apdares joprojām tiek atskaņotas dziesmu svētkos.

1873. gadā devies uz Maskavas konservatoriju, kur apguvis klavieru, obojas un ērģeļspēli, vēlāk kompozīciju, tostarp mācoties harmoniju pie Pētera Čaikovska. Abos Maskavas periodos (1873–1885 un 1896–1920) bijis dažādu koru un orķestru diriģents un mūzikas skolotājs. Arī Rīgā un Liepājā (1886–1893 un 1920–1933) strādājis par mūzikas skolotāju, vadījis kursus un nodarbības dziedāšanas skolotājiem un kodiriģentiem.

Sarakstījis pirmo mūzikas elementārteorijas grāmatu, kas izdota latviešu valodā – “Sagatavošanas kurss kora dziedāšanā”, kā arī publicējis citus metodiskus materiālus diriģentu meistarības celšanai. Darba pieredzes rezultātā izkopis savu unikālo muzikālās dzirdes attīstības sistēmu – fonoloģijas metodi un nodibinājis un līdz mūža beigām vadījis Rīgas Fonoloģijas institūtu (1920–1933). Bijis Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas dibināšanas iniciators (1889) un kādu laiku darbojies kā tās aktīvs līdzstrādnieks.

“Viss Vīgnera personībā imponēja, sākot ar viņa neparasti laimīgo ārieni: pa galvu lielāks par saviem kolēģiem. Turpinot ar viņa ugunīgo drosmi uzstājoties, it kā ikkatra pretošanās viņa domām, viņa darbiem būtu negudra bijusi, ar savu uzsvērto prioritāti viņš noklusināja visus savus pretiniekus,” tā 1933. gadā teicis profesors Jāzeps Vītols. (Grauzdiņa, Ilma. Izredzētie. 2008. 33. lpp.)

III un IV Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents, VI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Goda virsdiriģents.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1926).

Uz augšu