Ēriks Ozoliņš

1923–2010
Komponists, diriģents, aktīvs sabiedrisks darbinieks

Dzimis 1923. gada 16. septembrī Jaunsaules pagasta “Strautiņos”. Viņa tēvs Žanis Ozoliņš pašmācības ceļā bija apguvis vairākus instrumentus – harmonikas, akordeonu, ērģeles – un šīs prasmes nodeva tālāk dēlam. Vēlāk Ē. Ozoliņš turpināja mācības pie vietējā mūzikas skolotāja. Pēc tēva nāves viņš pārņēma ērģelnieka pienākumus divās pagasta draudzēs, bet 1941. gadā kļuva par Jaunsaules kora diriģentu. 1944. gadā Ē. Ozoliņš tika iesaukts Latviešu leģionā. Pēc kara dažādās bēgļu nometnēs Vācijā un Anglijā diriģējis korus, ansambļus un orķestri, kā arī piedalījies koru sagatavošanā Anglijas latviešu dziesmu dienām.

1950. gadā Ē. Ozoliņš izceļoja uz Austrāliju. Pirmais maizes darbs bija saistīts ar jaunas spēkstacijas celtniecību. Pēc tam viņš strādāja dažādās fabrikās, līdz izveidoja savu uzņēmumu “Continental plasterers”. Līdztekus darba pienākumiem diriģents aktīvi iesaistījies trimdas latviešu muzikālajās norisēs – trīs gadus vadījis Brisbenas vīru dubultkvartetu, no 1953. gada vairāk nekā pusgadsimtu diriģējis Brisbenas latviešu biedrības jaukto kori “Beverīna”. Ar šo kori piedalījies visās Austrālijas latviešu dziesmu dienās, kā arī neskaitāmos citos koncertos.

Ē. Ozoliņš visu mūžu arī komponējis darbus korim – oriģināldziesmas un tautas dziesmu apdares, kuras izdevis krājumos “Puto balti, Daugava” (Brisbane: [Ēriks Ozoliņš], 1989) un “Mārupīte” (Brisbane: [Ēriks Ozoliņš], 1999 un 2000).

Ē. Ozoliņš bijis Austrālijas latviešu 4. (1954), 5. (1955), 8. (1958), 9. (1959), 10. (1960), 12. (1962), 13. (1963), 15. (1965), 18. (1968), 20. (1970), 21. (1971), 22. (1972), 23. (1973), 24. (1974), 25. (1975), 26. (1976), 27. (1977), 29. (1979), 30. (1980), 31. (1981), 33. (1983), 34. (1984), 36. (1986), 37. (1987), 38. (1988), 39. (1989), 40. (1990), 43. (1993), 44. (1994) kultūras dienu kopkora diriģents.