Jēkabs Poruks

1895–1963
Komponists, pedagogs, mūzikas kritiķis

Jēkabs Poruks dzimis 1895. gada 23. maijā Druvienas pagastā. Skolas gaitas uzsācis Druvienas pagasta skolā un Liezēres draudzes skolā, kuru pabeidzis 1908. gadā. Pēc pārcelšanās uz Rīgu mācības turpinājis Millera reālskolā un pēc tam – Rīgas pilsētas reālskolā (1910–1914).

Studējis inženierzinātnes Pēterpils Politehniskajā institūtā (1914–1915) un psiholoģiju Pēterpils Psihoneiroloģiskajā institūtā (1916–1917). Pirmā pasaules kara laikā mācījies karaskolā (1917–1918). Strādājis Rīgas statistikas birojā par pārzini (1919), pēc tam par sekretāru Dzelzceļu virsvaldē (1919–1922).

J. Poruks studējis Latvijas Konservatorijas Kompozīcijas klasē pie profesora Jāzepa Vītola (1920–1923), bijis dziedāšanas skolotājs Rīgas pilsētas 28. pamatskolā (1922–1927) un mūzikas kritiķis laikrakstā “Pēdējā Brīdī” (1926–1929). Turpmākos piecpadsmit gadus strādājis Latvijas Nacionālajā operā, sākotnēji bijis dramaturgs (1929–1936), bet vēlāk ieņēmis direktora vietu (1936–1940 un 1941–1944). No 1939. gada bijis arī Latvijas Konservatorijas teorētisko priekšmetu pasniedzējs, veicot arī Skaņražu kopas vicepriekšsēža pienākumus.

1945. gadā devies trimdā, sākotnēji uz Vāciju, kur uzturējies Fišbahas latviešu bēgļu nometnē. Šeit mūziķis aktīvi iesaistījies sabiedriskajā dzīvē – bijis Latviešu centrālās padomes loceklis, Fišbahas Tautas augstskolas lektors, Fišbahas nometnes latviešu komitejas priekšsēdis, kā arī Franku novada latviešu dziesmu dienu rīcības komitejas priekšsēdis (1946).

1949. gadā J. Poruks izceļojis uz Čikāgu, vēlāk pārcēlies uz Kalamazū, kur strādājis kādā fabrikā. 1963. gadā iznāca viņa stāstu krājums “Ciemošanās”. Kā komponists īpaši iemīļojis kora un solo dziesmas žanru, sarakstot ap 70 dziesmu, kā arī instrumentālās miniatūras.