Arvīds Norītis
1902-1981
Vijolnieks, pedagogs, diriģents
Arvīds Norītis dzimis 1902. gada 24. decembrī Rīgā, kurpnieka Eduarda Norīša un šuvējas Emīlijas Norītes (dzimusi Riņķe) ģimenē, kur mūzika bija lielā cieņā. Ģimene Rīgā bija ienācēji un mitinājās pagraba dzīvoklī Elizabetes un Baznīcas ielas stūrī, kur tēvs bija iekārtojis darbnīcu. Jau četru gadu vecumā Arvīds ģimenē apguvis ermoņiku un cītaras spēli. Vijoli sācis mācīties septiņu gadu vecumā – sākumā privāti pie skolotājas M. Brantas, vēlāk Gustava Gižicka mūzikas skolā, kur pēc gada notikusi viņa pirmā publiskā uzstāšanās. Arvīds tika uzskatīts par brīnumbērnu. Vien 10 gadu vecumā 1912. gadā iestājies Gustava Peina Rīgas Pirmajā mūzikas institūtā, kur vijoles klasi vadīja itāliešu izcelsmes mūziķis Edmundo Lučīni (Edmundo Lucini). Smagie dzīves apstākļi lika A. Norītim agri sākt patstāvīga mūziķa darbu Rīgas kinematogrāfos: sākumā “Kolizejā”, tad “Aquarium”, kas turpinājās visus Pirmā pasaules kara gadus. Visu vēl sarežģīja tēva nāve 1918. gada tīfa epidēmijā.
1919. gadā A. Norītis iestājies jaundibinātajā Latvijas Konservatorijā, turpinot studijas E. Lučīni klasē, bet jau pēc trim gadiem – 1921. gadā – eksterni konservatoriju beidzis kā pirmais un vienīgais tā gada absolvents. Studiju gados kļuvis par pirmo vijolnieku konservatorijas stīgu kvartetā. No 1920. līdz 1922. gadam spēlējis arī Latvijas Nacionālās operas (LNO) orķestrī. Pateicoties tā brīža LNO direktora Jāņa Zālīša izcilajai rekomendācijai, Kultūras fonds piešķīris talantīgajam vijolniekam stipendiju studijām Berlīnē pie Gustava Havemana (Gustav Havemann). Atgriezies 1923. gadā Rīgā, A. Norītis sniedzis savu pirmo solo koncertu, kam vēlāk sekoja daudzi citi. 1924. gadā viņš vēlreiz ieguvis Latvijas Kultūras fonda atbalstu un Parīzē papildinājies pie slavenā franču vijolspēles pedagoga Lisjēna Kapē (Lucien Capet).
Kad 1925. gada novembrī sāka raidīt Latvijas Radiofons, A. Norītim bija uzticēts rūpēties par mūzikas atskaņojumiem. Tika nodibināts “Latvju stīgu kvartets”. Kad pie radiofona izveidojās neliels orķestris, A. Norītis kļuva par tā pirmo koncertmeistaru.
1926. gadā viņš salaulājies ar Latvijas Nacionālās operas koristi, suflieri un režisora palīdzi Mildu Veidenbaumu. Meklējot jaunas karjeras iespējas, A. Norītis trio sastāvā kopā ar čellistu Ē. Berzinski un pianistu Vili Ilsteru 1928. gada augustā devies uz Austrāliju, kur kameransamblis spēlējis vietējā radio. Pēc veiksmīgajiem koncertiem Sidnejā un Adelaidā A. Norītis kļuvis par Melburnas Valsts teātra simfoniskā orķestra koncertmeistaru un uzstājies kā solists dažādos koncertos.
Sākoties 30. gadu pasaules ekonomiskajai krīzei un arī ģimenes apstākļu dēļ 1931. gadā mākslinieks devies mājup uz Latviju. Vispirms viņš bijis koncertmeistars Kauņas Operas orķestrī un pasniedzējs Lietuvas Konservatorijā, bet Latvijā muzicējis simfodžeza orķestrī “La Si Do”, kas spēlēja kafejnīcā “Maskotte” un koncertdārzā “Jār” (1932), kā arī pasniedzis vijolspēles stundas Rīgas Tautas konservatorijā un Pirmajā mūzikas institūtā. Latvijā sakuploja arī Arvīda un Mildas ģimene – piedzima dēli Ilmārs un Uldis.
No 1934. gada līdz pat trimdai A. Norītis darbojies Nacionālajā operā par orķestra koncertmeistaru, vēlāk, 1938. gadā, kļuvis par baleta diriģentu. Vasarās bijis arī diriģents un koncertmeistars Ķemeru simfoniskajā orķestrī. Vienlaikus spēlējis sava trio sastāvā un 1934. gadā kā mācībspēks atgriezies Latvijas konservatorijā, kur vadījis vijoles, stīgu kvarteta klasi un no 1940. gada – arī studentu simfonisko orķestri. Bijis vecākais docents no 1939. gada un profesors no 1943. gada.
Pirmā laulība izirusi, un 1942. gadā A. Norītis apprecējies ar baletdejotāju Vilmu Milliju Lūsi. 1944. gada nogalē abi devušies bēgļu gaitās. Vēlāk piedzimuši dēli – Dainis (miris 11 mēn. vecumā), Ainis Imants un Gunnars.
Vācijā, Blombergas nometnē, A. Norītis no tur satiktajiem latviešu mūziķiem 1945. gadā izveidojis “Latviešu stīgu kvartetu” un sniedzis vairāk nekā 450 koncertu daudzās Eiropas pilsētās, ierindojoties piecu labāko Eiropas stīgu kvartetu vidū.
1950. gadā A. Norītis ar ģimeni devies uz Zviedriju, kur kļuvis par pedagogu Vesterosas mūzikas skolā, bijis arī Vesterosas simfoniskā orķestra diriģents no 1950. līdz 1961. gadam, paceļot to starptautiski slavenu orķestru līmenī. Arī Zviedrijā no latviešu mūziķiem izveidojis stīgu kvartetu, kas pastāvēja neilgu laiku. No 1963. gada vairākkārt apmeklējis piederīgos un kolēģus Latvijā, novērtējot latviešu mākslinieku jauno paaudžu sasniegumus. 1964. gadā, kad Leons Reiters izlēma doties atpakaļ uz Latviju, A. Norītis pārņēma Leona tēva Teodora Reitera kora vadību Stokholmā. Ar kori kā virsdiriģents piedalījies 2. Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hanoverā Vācijā 1968. gadā un I Pasaules Brīvo latviešu dziesmu dienās Eiropā Visbijā Zviedrijā 1979. gadā.
1973. gadā Pāvils Klāns, rakstnieks un mūzikas vēsturnieks, izdeva monogrāfiju par Arvīdu Norīti (Zviedrijā, izdevniecībā “Ziemeļblāzma”). Šis pētījums ir būtisks ieguldījums latviešu atskaņotājmākslas vēstures izpētē.
Mākslinieks mūžībā aizsaukts 1981. gada 2. jūlijā Vesterosā Zviedrijā. Pelnu urna tā paša gada 29. jūlijā apbedīta Rīgā, Pirmajos Meža kapos, līdzās viņa brāļa mākslinieka Oskara Norīša atdusas vietai.
Izmantotie informācijas avoti
Dālmanis, I. (1973, 1. marts). Arvīds Norītis jubilārs. Tilts, 132-133, 38.-39. Tilts, Nr.132-133 (01.03.1973) (periodika.lv)
Rabācs, K. (1973, 8. augusts). Grāmata par Arvidu Norīti. Laiks, 63, 3. Laiks, Nr.63 (08.08.1973) (periodika.lv)
Riga. (1926, 13. maijs). Latvijas Sargs, 105, 3. Latvijas Sargs, Nr.105 (13.05.1926) (periodika.lv)
Žune, I. (b.g.). Arvīds Norītis. No Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/104630-Arvīds-Norītis
