Edgars Tons
1917–1967
Diriģents, pedagogs
Dzimis 1917. gada 17. janvārī Petrogradā. Kopš 1920. gada dzīvojis Rīgā un mācījies Rīgas 1. pamatskolā un Rīgas 1. ģimnāzijā (1930–1933). Skolas laikā apguvis dažādu instrumentu spēli, aktīvi darbojies skolas orķestrī un korī.
Zināšanas papildinājis Latvijas Konservatorijas kontrabasa klasē (1934–1938) un simfoniskā orķestra diriģēšanas klasē (1945–1950). Divus gadus strādājis par Valsts Muzikālās komēdijas teātra diriģentu (1946–1948), tad uzsācis darbu LPSR Operas un baleta teātrī, sākumā kā diriģenta Leonīda Vīgnera asistents, vēlāk kā teātra diriģents (1949), bet no 1954. gada līdz mūža beigām – kā galvenais operas diriģents. Vissavienības jauno diriģentu konkursa laureātu programmas ietvaros praktizējis Ļeņingradas Valsts Kirova Akadēmiskajā Operas un baleta teātrī (1951–1952).
Divas sezonas (1953–1954) vada vīru kori “Dziedonis”. Interesanti, ka tieši E. Tons kora tenoru grupā pamana kādu jaunu puisi ar izcili labu balsi un mudina viņu izglītoties tālāk. Jaunais – E. Tona pamanītais – mūziķis ir vēlākais latviešu mūzikas lepnums Kārlis Zariņš. Pēc pāris gadiem abi satiekas Latvijas Valsts konservatorijā – E. Tons vada Latvijas Valsts konservatorijas operas klasi un simfoniskā orķestra diriģēšanas klasi (1952–1961), bet K. Zariņš studē vokālo mākslu.
XII un XIV Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku virsdiriģents, tomēr viņa vislielākā mīlestība un īstenais aicinājums bija opera, simfoniskais orķestris un vokāli instrumentālo darbu iestudēšana, īpaši izceļot 20. gadsimta mūziku. Pateicoties E. Tonam Latvijas publika varēja ne tikai dzirdēt un redzēt operas zelta repertuāru – Verdi un Pučīni, bet iepazīties arī ar Sergeja Prokofjeva, Dmitrija Šostakoviča, Riharda Vāgnera, Bendžamina Britena, Jāņa Mediņa tikko uzrakstītajām vai nepelnīti aizmirstajām kompozīcijām. Pirmo reizi Padomju Savienībā viņa vadībā tika uzvesta B. Britena opera “Pīters Graimss”. Veiksmīgi strādājis ar Latvijas PSR Radio un TV simfonisko orķestri (no 1963), sniegdams koncertu pat Maskavas konservatorijas Lielajā zālē. Kā viesdiriģents ar lieliem panākumiem koncertējis ar vadošajiem orķestriem Padomju Savienībā un Polijā.
“Edgars Tons bija spilgti izteikts intelektuāls mākslinieks. Precīzs. Organizēts. Principiāls un prasīgs līdz galam, bez nolaidēm. Ar augsti attīstītu gaumi. Mūzikas loģika, formas skaidrība, mākslinieciskā patiesība bija galvenie Edgara Tona mākslas kritēriji. .. Viņš bija īsts operas diriģents ar spilgti izteiktu skatuvisko nervu. Diriģents – režisors, kurš prata dot virzienu visai mākslinieciskai brigādei, operā par primāro uzskatīdams mūzikas loģiku, ne sižetisko.” (Grauzdiņa, Ilma. Izredzētie. 2008. Izredzētie, 125. lpp.)
LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1956), LPSR Tautas mākslinieks (1962) un LPSR Valsts prēmijas laureāts (1956).
