Edgars Dunsdorfs

1904-2002
Vēsturnieks

Edgars Dunsdorfs dzimis 1904. gada 20. novembrī Saldū. Mācījies Saldus pilsētas skolā (1913–1914) un elementārskolā. Pirmā pasaules kara dēļ mācības pārtraucis un strādājis Saldus notāra kantorī, bet no 1920. gada – kooperatīvā “Neatkarība” par mācekli, kantoristu un grāmatvedi. Latvijas armijas obligātā dienesta laikā iestājies Latvijas kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolā, ko absolvēja 1929. gadā. Bijis Latvijas Skautu centrālās organizācijas žurnāla "Ugunskurs" redaktors (1926–1936). Strādājis par kantoristu Latvijas Piensaimniecības centrālās savienības birojā un līdztekus studējis ekonomiku Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē (1929–1933). Pētījis Latvijas tautsaimniecības vēsturi Zviedrijas arhīvos Stokholmā, iegūstot ekonomikas maģistra grādu.

Jau 1934. gadā viņš kļuvis par LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes asistentu, vēlāk sācis vadīt vēstures metodoloģijas kursu kā privātdocents (1937), pēc tam ievēlēts par LU docentu (1938), ārkārtas profesoru (1939), profesoru saimniecības vēsturē (1943), kā arī aizstāvējis ekonomikas doktora grādu (1944) un bijis Tautsaimniecības fakultātes dekāns. Līdztekus kļuvis par Latvijas Vēstures institūta līdzstrādnieku (1939) un 1942. gadā – par Latvijas saimniecības pētīšanas institūta vicedirektoru.

Bēgļu gaitas 1944. gadā aizvedušas uz Vāciju, kur E. Dunsdorfs sākotnēji strādājis Greifsvaldes saimniecības pētīšanas institūtā, 1945. gadā – Lībekas latviešu ģimnāzijā, bet no 1946. līdz 1948. gadam bija viens no Baltijas Universitātes rektoriem Hamburgā.

Pieņemot Melburnas Universitātes uzaicinājumu strādāt par zinātnisko līdzstrādnieku un lektoru saimniecības vēsturē, 1948. gadā E. Dunsdorfs pārcēlās uz dzīvi Austrālijā. Arī šeit akadēmiskā izaugsme attīstījusies sekmīgi – 1950. gadā viņš ievēlēts par Melburnas Universitātes vecāko docentu, 1956. gadā viņam piešķirts tirdzniecības zinātņu maģistra grāds. Vēlāk Edgars Dunsdorfs kļuvis par Saimniecības vēstures nodaļas vadītāju un dekānu, ievēlēts par profesoru (1968) un Goda profesoru (1970). Bijis vairāku universitāšu (Kalifornijā, Upsalā, Stokholmā) viesprofesors.

Nozīmīgi ir viņa pētījumi par Latvijas vēsturi, piemēram, sējumi “Latvijas vēsture 1600–1710” (1962), “Latvijas vēsture 1500–1600” (1964, kopā ar A. Spekki), “Latvijas vēsture 1710–1800” (1973), grāmatas “Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis” (1978, Latvijā 1992), “Pirmās latviešu Bībeles vēsture” (1979). Savulaik sarakstījis un izdevis vairākas vēstures mācību grāmatas, apjomīgos Latvijas vēsturisko karšu trīs sējumus – “Kurzemes karakartes (17. un 18. gadsimtenī)” (1984), par ko saņēmis Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju (1985), “Lielvidzemes kartes (17. un 18. gadsimtenī)” (1986), “Latgales vēsturiskās kartes” (1991), kā arī publicējis neskaitāmus rakstus par latviešu literatūru un kultūru zinātnisko rakstu krājumā “Arhīvs” un citos trimdas izdevumos. Bijis zinātnisko rakstu krājuma ilggadējs “Arhīvs” redaktors (1960–1993).