Silvija Būmane Sila

Fizioterapeite

Silvija Būmane-Sila apguvusi fizioterapeita profesiju. Studējusi ASV horeogrāfiju un kustību terapiju. Kopš studijām septiņdesmitajos gados nodarbojusies arī ar dejas vēsturi un kustības pedagoģiju.

Strādājusi Minsteres latviešu ģimnāzijā, vadījusi ģimnāzijas deju kopu “Circenītis”. Uzstājusies dažādos semināros, 2x2 nometnēs, stāstot par etnogrāfijas, dejas vēstures un kustības kultūras tēmām. Vairāku deju uzvedumu vadītāja.

II Pasaules Brīvo latviešu dziesmu dienās Minsterē (1984) kopā ar Andreju Neimani un Austri Grasi organizējusi tautas deju lieluzvedumu. Balstoties dziesmu dienu moto “No Dikļiem līdz Minsterei”, galvenā deju lieluzveduma ideja bija parādīt tautas dejas vēsturisko attīstību un daudzveidību, sākot no vissenākajiem slāņiem, kas rodami rakstītajās liecībās – rotaļām, spēlēm, masku gājieniem, vienkāršām apļu dejām –, caur 19. gadsimtā galmu deju iespaidā dzimušajām populārajām kadriļām līdz pat horeogrāfu radītajām “tautiskām” estrādes dejām, kas bija iemīļotas gan bijušajā Padomju Savienībā, gan arī trimdā. Katram no šiem “laikmetiem” ir bijis arī īpašs dejošanas nolūks vai uzdevums ar attiecīgu emociju spektru. Dejotāji S. Būmanes-Silas vadībā mācījās šīs nianses iepazīt, izprast un atspoguļot.

Uzvedums tika ievadīts ar “Apaļdanci” kā vienu no senākajām pierakstītajām latviešu tautas dejām (pierakstījis E. Melngailis). Muzikālo pavadījumu veidoja dūdu skaņas. Tam sekoja latviešu rotaļu virkne, ietverot gan skaitāmpantu rotaļas, kā “Tā jāj kungi”, “Cepu, cepu, kukulīti”, gan spēles veida rotaļas, kā “Gan’, gan’ zirdziņus”, gan arī rituālās rotaļas, kā “Visi ceļi guņiem pilni”. Rotaļu melodijas dziedāja paši dejotāji lauku kapelai tipisku instrumentu pavadījumā.

Trešā uzveduma daļa bija veltīta trimdas tautas deju kopu iemīļotajām etnogrāfiskajām dejām, kā “Apaļais mēness”, “Sudmaliņas”, “Jaunais stūris”, “Vecpuišu dancis”, bet pēc tam sekoja trimdas izcilāko horeogrāfu izveidotās dejas, kuras izpildīja atsevišķas deju kopas. Uzvedumu noslēdza skaistākās pāru dejas, kā “Alsungietis”, “Pērkonītis”, “Mugurdancis”, Alsungas kāzu dziesmas “Maza, maza ābelīte” horeogrāfija un citas. Uzvedumā piedalījās dejotāji no Austrālijas, Venecuēlas, ASV, Kanādas, Anglijas, Zviedrijas un Vācijas. Tā muzikālo vadību bija pārņēmis A. Grasis ar tautas deju orķestri “Ķelnes prāģeri”, radot autentisku un dzīvu muzikālo pavadījumu.

S. Būmanes-Silas vārdiem runājot: “Atskatoties domāju, ka deju uzveduma dalībniekiem bija interesanti paskatīties uz savas tautas “emocionālo vēsturi” no citas puses. Katrā ziņā man bija svarīgi iemācīt, ka iemesli dejot ir reiz bijuši vairāk, nekā šodien var ieraudzīt.”


Izmantotie informācijas avoti

Būmane, S. (2022. gada 1. februāris). Biogrāfija. [Elektroniska vēstule Latvijas Nacionālajai bibliotēkai]

Neimanis, A. (1983, 1. augusts). Tautas dejas Minsterē. Pa Dejas Ceļu, 70, 9. Pa Dejas Ceļu, Nr.70 (01.08.1983) (periodika.lv)

Šmugajs, Ed. (1984, 14. septembris). Dziesmu un deju prieks. Londonas Avīze, 1936, 1., 6. Londonas Avīze, Nr.1936 (14.09.1984) (periodika.lv)