Irēne Beleičika

1918–2003
Tautas deju kopas vadītāja, horeogrāfe, aktīva sabiedriskā darbiniece

Irēne Beleičika dzimusi 1918. gada 19. augustā Veļikokņažeskā netālu no Rostovas pie Donas Krievijā. Tēvs, kazaku virsnieks, krita revolūcijas plosītajā Krievijā. Māte ar meitiņu atgriezās Latvijā pēc četriem gadiem. I. Beleičika bērnību pavadījusi Gulbenē. Sevišķu prieku viņai sagādājusi mēmo filmu skatīšanās, jo viņas māte Aleksandra ar klavierēm spēlēja mēmajām filmām pavadījumu. Beigusi vidusskolu, iestājusies Daugavpils Skolotāju institūtā. Daugavpils Skolotāju institūta direktore Valērija Sēla, Aspazijas iedvesmota, ieaudzināja jaunietēs neatkarīgas, stipras sievietes garu.

I. Beleičika atklāja dotības sportā un mīlestību uz deju, kas ilga visu mūžu. Viņa mācījās latviešu tautas dejas pie Veras Pulliņas, kas bija pazīstamās etnogrāfisko deju skolotājas J. Rinkas audzēkne. Ar laiku pievienojās Daugavpils aizsardzēm un iestājās vieglatlētikas klubā.

1937. gadā viņa apprecējās ar pazīstamu Daugavpils sportistu Nikolaju Beleičiku.

Otrais pasaules karš I. Beleičikas dzīvē ieviesa izmaiņas – 1941.–1942. gadā viņa kopa ievainotos karavīrus Daugavpils slimnīcā. Pašaizliedzīgais darbs frontes aizmugurē, kopjot sakropļotos, bieži vien nāvei nolemtos karavīrus, izsmēla I. Beleičikas spēkus, un viņa aizbrauca pie radiem uz Tukumu.

1944. gadā viņa devās bēgļu gaitās uz Vāciju, nonākot Saules nometnē, pēc tam Špakenbergā netālu no Hamburgas. Šeit I. Beleičika sāka mācīt pamatskolēniem tautas dejas un raksturdejas, mūzikas teoriju, kā arī vadīja sporta nodarbības. Ar sev raksturīgo sirdsdegsmi viņa centās sagādāt prieku bērniem un jauniešiem, izraujot tos no bēgļu nometnes drūmās ikdienas. No nederīgām, izmestām lupatām viņa radīja raibus kostīmus skolā iestudētajām lugām.

1950. gadā I. Beleičika emigrēja uz Sietlu ASV, kur ar pilnu atdevi pievienojās pūliņiem apvienot Sietlas apkaimē esošos latviešu emigrantus. Viņa organizēja skautus un gaidas. Kopā ar Hariju Mindenbergu vadīja pirmo latviešu bērnu nometni Vašingtonas pavalstī. 1951. gadā I. Beleičika sāka organizēt dažādus tautasdeju ansambļus, kuriem Pēteris Galiņš spēlēja klavierpavadījumu.

No visiem jaunatnes izglītošanas darbiem īpaši izcēlās viens – no 1962. gada viņa vadīja tautas deju kopu “Trejdeksnītis”, ar ko I. Beleičika palikusi Sietlas latviešu atmiņā. “Trejdeksnītis” izveidojās par izcilu dejas kopu, gūstot ievērību gan latviešu sabiedrībā, gan citur. Vēlākos gados nodibināja arī grupu “Sietlas sievu polka”. Šajā ansamblī piedalījās sievas brieduma gados, un viņas dejoja gan dziesmu svētkos, gan citos sarīkojumos.

I. Beleičika nodibināja ciešu draudzību ar skandināvu kopienu, un “Trejdeksnītis” un “Sietlas sievu polka” regulāri dejoja skandināvu rīkotajos vasaras un ziemas saulgriežu svētkos. “Trejdeksnīša” slavai vairojoties, kopa tika aicināta piedalīties svarīgos amerikāņu sarīkojumos, arī Sietlas stadiona Kingdome atklāšanā un Pasaules izstādē Spokanā 1974. gadā. 1976. gadā, “Trejdeksnītis” sasniedza slavas augstāko punktu, kad Smitsona institūts to izraudzīja no liela skaita labākajām etniskajām kopām pārstāvēt Ziemeļeiropas tautību kopienu Amerikāņu tautību festivāla 200 gadu jubilejas svinībās Vašingtonā. I. Beleičikas vadībā “Trejdeksnītis” piedalījies vairākos latviešu dziesmu svētkos ASV un Kanādā. Svētkos dejoja arī I. Beleičikas horeografētas dejas, piemēram, “Stūru stūriem”.