Aizvērt

Jēkabs Mediņš

1885–1971
Komponists, diriģents, pedagogs, mūzikas kritiķis, ērģelnieks

Viens no spilgtākajiem unikālās Mediņu dzimtas pārstāvjiem latviešu mūzikā.

Dzimis 1885. gada 22. martā Rīgā, mūziķa Jura Mediņa ģimenē. Mācījies Katrīnas skolā Rīgā (1900), pašmācības ceļā apguvis vairāku instrumentu spēli. Profesionālo muzikālo izglītību ieguvis sava brāļa Jāzepa vadītajā Rīgas Mūzikas institūtā (1903–1905), līdztekus spēlējis dažādos orķestros, izmēģinājis spēkus aranžēšanā un diriģēšanā. Profesionālās zināšanas papildinājis Berlīnes vasaras kursos (1911–1914).

Pirmās nopietnās pedagoga gaitas sācis kā mūzikas priekšmetu pasniedzējs, kora un orķestra vadītājs Valmieras skolotāju seminārā (1905–1917). Pirmā pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās uz Sizraņu Krievijā (1917–1919), kur strādājis par Sizraņas Tautas konservatorijas direktoru un mācībspēku. Pēc atgriešanās dzimtenē darbojies kā mūzikas kritiķis laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un bijis Jāzepa Vītola asistents jaundibinātajā Latvijas Konservatorijā (1920–1921).

Pārceļoties uz dzīvi Jelgavā, kļuvis par Jelgavas mūzikas dzīves organizatoru – darbojies kā Jelgavas Tautas konservatorijas direktors un pedagogs (1921–1941), no 1930. gada arī Jelgavas filharmonijas vadītājs, līdztekus bijis mūzikas pasniedzējs Jelgavas skolotāju institūtā (1921–1944) un ērģelnieks Jelgavas Sv. Annas un Sv. Trīsvienības baznīcā. J. Mediņa sarakstītā dziedāšanas mācību programma tikusi apstiprināta kā paraugs dziedāšanas stundām visā Latvijā (1924), bet solfedžo mācību grāmatas kļuvušas par skolotāju iecienītu mācību palīglīdzekli mūzikas skolās.

1940. gadā strādājis par Mākslas lietu pārvaldes Mūzikas daļas vadītāju (1940–1941), bet no 1947. gada bijis Latvijas Valsts konservatorijas mācībspēks un Kora diriģēšanas nodaļas dibinātājs (1944–1950), vēlāk pārņemot arī rektora pienākumus (1948–1950).

Labprāt uzņēmies arī sabiedriskos darbus – kopš 1944. gada bijis aktīvs Mūzikas fonda un Latvijas Komponistu savienības darbinieks, vēlāk arī Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs (1948–1950). Darbojies kā dziedāšanas skolotājs Rīgas 3. vidusskolā un savulaik bijis iniciators zēnu kora nodaļas izveidei Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā, kur strādājis par pedagogu (1950–1951).

Virsdiriģenta pienākumus J. Mediņš pildījis X, XI un XII Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos, bet Goda virsdiriģenta statusā ievēlēts XIII, XIV un XV Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos. Bijis arī neskaitāmu rajonu dziesmu svētku diriģents un virsdiriģents.

Radījis 11 koncertus dažādiem soloinstrumentiem, vokālo un instrumentālo kamermūziku, simfoniskās miniatūras un ap 130 latviešu tautasdziesmu apdaru.

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris (1930), saņēmis LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka Goda nosaukumu (1945) un LPSR Tautas skatuves mākslinieka Goda nosaukumu (1960).

Uz augšu