Alfrēds Kalniņš

A. Kalniņa darbības lauks ir plašs – bijis diriģents, ērģelnieks, pianists un publicists Rīgā (no 1901), Pērnavā (1903–1911), Liepājā (1911–1915 un 1918–1919) un Tērbatā (1915–1918). Bijis Izglītības ministrijas mūzikas nodaļas vadītājs (1919–1921), literārās daļas vadītājs Latvijas Nacionālajā operā, kā arī darbojies pie savu operu “Baņuta” un “Salinieki” pirmuzvedumiem (1920, 1926). Paralēli strādājis par draudzes ērģelnieku Sv. Jēkaba baznīcā (1921–1923) un par mūzikas daļas vadītāju Nacionālajā teātrī (1923–1925). Visa mūža garumā intensīvi komponējis, rīkojis autorkoncertus un regulāri koncertējis kā ērģelnieks un pianists. Kopā ar Jāzepu Vītolu nodibinājis Latvijas Skaņražu kopu (1923), kā arī izveidojis un vadījis Latvijas Universitātes studentu kori “Dziesmuvara” (1925–1927).

Darbojies V Vispārējo Dziesmu svētku žūrijā un koncertos kā ērģelnieks un koncertmeistars, viņam uzticēti VI Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģenta un X un XI Dziesmu svētku Goda virsdiriģenta pienākumi.

1927. gadā izceļojis uz ASV, kur aktīvi turpināja mūziķa gaitas – sniedzis privātstundas, organizējis autorkoncertus un uzstājies kā ērģelnieks (1927–1933). Pēc atgriešanās dzimtenē pārņēmis Rīgas Doma baznīcas ērģelnieka pienākumus (1933–1944) un 1944. gadā iecelts par Latvijas Konservatorijas rektoru (1944–1948).

Komponista skaņdarbu pūrs ir plašs un daudzveidīgs: operas “Baņuta” un “Salinieki”, balets “Staburags”, kantātes un citi simfoniskie skaņdarbi, instrumentālā kamermūzika, oriģināldziesmas un tautasdziesmu apdares.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1926) un komandieris (1937), Tēvzemes balvas laureāts (1939), LPSR Tautas skatuves mākslinieks (1945).