Aizvērt

Arta Melnalksne

1968–2013
Horeogrāfe, dejas pedagoģe

Arta Melnalksne (Mazitāne) dzimusi 1968. gada 8. augustā Rīgā. Mācījusies Rīgas 2. vidusskolā (tagad – Rīgas Valsts 2. ģimnāzija).

Dejojusi jau no četru gadu vecuma – sākumā tautas deju ansamblī “Zelta sietiņš” pie Baibas Šteinas (1974–1985), paralēli arī Rīgas 2. vidusskolas deju kolektīvā pie Gunāra Cekula-Stroda, Valsts deju ansambļa “Daile” deju studijā (1985–1987) un tautas deju ansamblī “Vektors”. 1992. gadā absolvējusi Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļu, iegūstot bakalaura grādu horeogrāfijā un deju skolotāja, deju kolektīva vadītāja kvalifikāciju. Maģistra grādu ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas nodaļā (2006).

No 1986. gada māksliniece bijusi Rīgas Teikas vidusskolas deju kolektīva “Skabardzēni“ mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe un no 1990. gada – jauniešu deju kolektīva “Zalktis“ mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe. A. Melnalksne savā emocijām un mīlestības bagātajā mūžā izaudzinājusi vairāk nekā 500 dejotājus.

Māksliniece veidojusi horeogrāfiju, režiju un inscenējumu horeogrāfiskajiem uzvedumiem un deju svītām. Kopumā sacerētas vairāk nekā 350 dejas un 11 deju uzvedumi. A. Melnalksnes radītajos oriģināldarbos svarīgākās ir latviskās dzīvesziņas vērtības, mīlestība uz Dievu, dabu un cilvēkiem. Dejas balstītas latviešu folkloras tradīcijās, smeļoties zināšanas Latvijas Zinātņu akadēmijas Folkloras krātuves fondos. Tās izceļas ar oriģinalitāti, rāda dejas pirmatnējo spēku, tuvinoties vēsturiskās dejas interpretācijai – “pirmdejai”. Daudzas no tām iekļautas deju svētku repertuārā un prēmētas jaunrades deju konkursos, piemēram, “Tēva nav mājās” (2001), “Lai pēla pēlējiņi”, “Burkāniņi, kāpostiņi” (2001), “Krustamātes krakovjaks jeb Es ar savu krustamāti”, “Es noaudu zvaigžņu segu”, “Ko man dosi Liela diena?”. Tapuši arī krāšņi horeogrāfiskie uzvedumi un koncertprogrammas, tostarp “Precības” (1999), “Pierobežā dzīvojami”(2000) un “Kad tēva nav mājās” (2001), kas prezentētas arī starptautiskos festivālos Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Dānijā, Slovākijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā, Austrijā, Itālijā, Zviedrijā un Turcijā.

Jau 1998. gada Deju svētkos māksliniecei tika uzticēta koncerta “Solis laikā” daļas “Es nemiršu šai zemē” veidošana. Pirmo reizi virsvadītājas godā viņa tika iecelta 8. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos (2000). Pēc tam svētki sekojuši cits citam – gan Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, gan Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki, gan Rīgas bērnu un jauniešu deju svētki, gan dažādi festivāli, koncerti un meistarklases.

Horeogrāfe aizsākusi brīnišķīgu un nozīmīgu tradīciju Rīgas dejas telpā – iedibinājusi Rīgas izglītības iestāžu deju svētkus. Tie ir pirmie lielie svētki tieši Rīgas izglītības iestāžu deju kolektīvu dejotājiem. 1. Rīgas izglītības iestāžu deju svētki “Lai visiem mājas ir!” (2007) pulcēja vairāk nekā 3000 dejotājus, bet 2. Rīgas svētki “Deja tek pa celiņu” (2011) – 261 kolektīvu ar 4174 dejotājiem.

13. un 14. Deju svētku virsvadītāja, svētku “Rīgai-800” un 8. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja.

Saņēmusi Kultūras ministrijas prēmiju tautas mākslā (1999).

Uz augšu