Atpakaļ pie saknēm – ceļā uz atmodu
1980–1989

Pieaug interese par nepārveidotu tradicionālo tautastērpu, notiek autentiskuma meklējumi un uzskatu pārvērtēšana par tautiskā tērpa komplektāciju un valkāšanas veidu.

Ja horeogrāfijas vajadzībām piemērotie stilizētie tautiskie tērpi būtu palikuši tikai kā skatuves koncerttērpi (att. Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki 1980. gadā), droši vien to pastāvēšana būtu turpinājusies ilgāk. Tomēr šī uzspēlētā, “saldeni spīdošā” tēla izmantošana visos dzīves gadījumos, arī ārpus skatuves, sabiedrībā pamazām radīja pretestību – pretestību pret neīstumu un samākslotību. Autentiskuma meklējumi un atgriešanās pie “īstajām un patiesajām” vērtībām iezīmējās arī citās tautas kultūras mantojuma jomās, vispirms mūzikā.

Jau 1978. gadā Latvijas Padomju komponistu savienības valdes priekšsēdētājs, LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks Ģederts Ramans pārskata referātā Komponistu savienības VIII kongresā pievērās autentiskuma nepieciešamībai tautas mūzikas jomā. Šī runa lielā mērā uzskatāma par programmatisku dokumentu turpmākajai kultūras dzīves attīstībai Latvijā: “Viens no muzikālās jaunrades avotiem un rosinātājiem ir folklora, tautas māksla. .. Visumā raženās latviešu padomju pašdarbības mākslas nepiedodamākā nepilnība ir folkloras ansambļu trūkums. Jāatgādina, ka ar jēdzienu folkloras ansamblis šoreiz saprotam nevis stilizētu tautasdziesmu vai deju ansambli, bet folkloras izkopēju tās autentiskajās formās. .. Tagadnes paaudzēm pat zūd priekšstats par tautas mūzikas kādreizējo oriģinālo skanējumu, par tās specifiku sakaros ar tautas darbu, ierašām, citiem folkloras veidiem. .. Pat latviešu folkloras mūzika radioprogrammās nemaz neskan oriģinālā veidā, vienīgi apdarēs un stilizācijās. Mūsdienu klausītājam ir nepieciešams laiku pa laikam dzirdēt folkloras skanējumu oriģinālā – pašu tautas dziedātāju balsu ierakstos vai neapdarinātas folkloras ansambļa priekšnesumā ar precīziem zinātniskiem komentāriem.” (Ramans, 1978, 5)

Šai runai tā paša gada nogalē sekoja muzikologa Arnolda Klotiņa raksts, pieminot arī tā laika deju kolektīvu darbību. (Klotiņš, 1978) Par tautas mūzikas apdarēm viņš rakstīja: “Stingri ņemot, apdare ir individuālas mākslas produkcija un – lai būtu. Tikai neaizmirsīsim, ka tā nav tautas daiļrade.” (Klotiņš, 1978, 12)

Teikto visā pilnībā var attiecināt arī uz tradicionālā tautas tērpa pārveidojumiem jeb dažādām tautiskā tērpa variācijām.
(att. XVIII Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku dalībnieces) A. Klotiņš diezgan asi vērsās pret tautas dziesmu un deju apdarēm, kādas tās toreiz bija redzamas uz skatuves, pārmetot attālināšanos no pamatmateriāla rakstura un būtības: “Spilgto horeogrāfisko panākumu dēļ tām piedodam folkloras neierobežoto adaptāciju gluži svešās formās. .. Masu auditorijai paredzētajos žanros arī uz estrādes latviešu tautasdziesmu pasniedz kā kaut ko katrā ziņā dejiskotu, idilliskotu un pārspīlēti reprezentatīvu. .. Individuālu mākslinieku pūliņu ieviesta uzspodrināšana vai stilizācija, ja tā pretendē uz tautas mākslas prestižu vai tās tālākattīstīšanu, sagroza sabiedrības apziņā pašus priekšstatus par kolektīvo tautas mākslu.” (Klotiņš, 1978, 12–13)

Līdzīga attieksme pret stilizācijām pamazām iezīmējās arī attiecībā uz tautisko tērpu. 20. gadsimta 80. gadu sākumā paralēli oficiālajai tautiskā tērpa skatuviskā koncerttērpa versijai radās idejiska opozīcija – mudinājums atgriezties pie etnogrāfiski precīziem autentisko tērpu atdarinājumiem. Politiskās norises veicināja nacionālo simbolu – karoga, himnas, auseklīša, patriotisko dziesmu un citu izpausmes veidu, tajā skaitā tautiskā tērpa, “atdzimšanu”. Kultūras mantojums ieguva ļoti svarīgu nozīmi tautas politiskajā atmodā.

1983. gadā žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” sāka publicēt aprakstu sēriju par dažādu novadu tradicionālajiem tautas tērpiem. Teksta autore bija LPSR Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Velta Rozenberga (Rozenberga, 1983). Uz žurnāla ceturtā vāka bija krāsainu figūru fotoattēli (fotogrāfs L. Balodis), bet žurnāla pielikumā – tērpu apraksts ar tā daļu shēmām un ornamentu zīmējumiem. Publikāciju sērija bija veidota pēc muzeja krājuma materiāliem, kā arī izmantojot iepriekšējo gadu izdevumus (Slava, 1966; Zunde, 1967; Ivanova, Madre, 1968). Tai bija izteikti praktisks raksturs un novadu tērpu apraksti turpināja 20. gadsimta 30. gados izveidoto ieteikumu tradīciju. LPSR Vēstures muzeja krājumā esošo apģērbu demonstrācija, lai arī muzeja darbinieku (V. Rozenberga, Z. Bremze u. c.) veidotu tērpu komplektu rekonstrukciju veidā, radīja īstuma un autentiskuma sajūtu.

Sabiedriskais pieprasījums – nepieciešamība pēc koru un deju kolektīvu ietērpa, un vēršanās pret stilizācijām radīja situāciju, ka tērpus turpināja vērtēt kategorijās “pareizs – nepareizs”. Tomēr šis vērtējums bieži vien turpināja “atražot” pirsmkara Latvijā – 1930. gados – izveidojušos stereotipus. Tos pārņēma no tā laika publikācijām, bieži vien pat nemeklējot pēc to pamatotības vēstures avotos. Etnogrāfiskajam mantojumam vairāk pievērsās arī deju kolektīvi. (att. Taisa Aruma un tautas deju ansamblis Katvari) Tautas deju ansamblis “Liesma” 1985. gadā pat bija iestudējis veselu etnogrāfisko deju programmu, kas tika atzīta par veiksmīgu šī virziena atdzīvināšanas sākumu. Toreiz žurnālistei ansambļa “Liesma” mākslinieciskais vadītājs I. Magone izteicās par izmaiņām, ko deju pamatmateriāls radīja gan dejotāju tērpos, gan kustību stilistikā: “.. etnogrāfiskas dejas nevar dejot stilizētos vai nepareizi valkātos tautas tērpos. Te mums daudz kas bija pārveidojams. Atmetām dažu labu vēlāk ieviesušos skatuves dejas atribūtu, piemēram, puišu baltos zābakus, kas latviešu skatuves dejā ienākuši no operetes. Visām ansambļa precētajām dejotājām uzlikām galvā sievu aubes. Nomainījām straujajās jaunrades dejās ieviesušos villaiņu stiprināšanas manieri uz pleciem pret pareizo – uz krūtīm u. c. Šajos jautājumos daudz kas vēl strīdīgs, diskutējams, tāpēc labprāt uzklausītu etnogrāfu un tautas tērpu speciālistu padomus. .. svarīgi bija šīs dejas nodejot pareizā tautiskā manierē, svītrojot no dejotāju izteiksmes līdzekļiem visu baletisko vai šodienas sadzīvē aizgūto.” (Čikste, 1985) (att. Ventspils vidējās paaudzes deju kolektīva "Kurzeme" uzstāšanās stadionā "Daugava" XIX Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku laikā)

1990. gada Dziesmu svētkos, kuros ļoti plaši bija pārstāvētas trimdas deju grupas, kori un folkloras kopas, bija redzama jauna, līdz šim nepierasta attieksme pret tautiskajiem kolektīvu tērpiem. Vienveidības vietā bija redzama dažādu novadu tērpu daudzveidība vienā kolektīvā.
(att. Tautas deju ansamblis "Ritenītis")Tas padomju Latvijā dzīvojušajiem deva jaunu skatījumu uz tautiskajiem tērpiem.

1980. gados plašāk latviešu sabiedrībā un, sākot ar 1990. gadu, arī Dziesmu svētkos tautiskā tērpa lietojums saistāms arī ar folkloras kopu darbību. Tērpu izskata un valkāšanas veida atšķirībām, salīdzinot folkloras ansambļus un tautas deju ansambļus, garākā rakstā 1988. gadā, sagaidot folkloras festivālu “Baltica-88”, pievērsās arī A. Klotiņš: “Kopā nejaucamas atšķirības taču ir jau ārveidā, tērpos vai vismaz to nēsāšanas veidā. .. Vieni nēsā tautastērpu kā savu, otri – kā skatuves tērpu, sievas liek galvā vainadziņus, tātad uzstājas nevis savā vārdā, bet kā aktrises lomā. .. Etnogrāfiskā kopa, ja vien vietējā kultūras nama vadība to nebūs saposusi pēc pārprastas – uniformējošas – apģērba kultūras principiem, nāks gan sava novada tautastērpos, bet neunificētos – ne gluži vienādā piegriezumā, ar vienādām jostām, rotām, duncīšiem, vienādi nostieptām vīriešu biksēm un gluži vienādiem baltiem zābakiem. Nē, te kolektīvs būs izprasts nevis kā vienas idejas reizinājums ar seši vai divpadsmit (t. i., ar dalībnieku skaitu), bet kā personību un ideju mijiedarbība. .. “Tautas tērps ir latviešu goda tērps”, raksta Brigita Čikste un iebilst pret to, ka folkloras ansambļu dalībnieki publikai rādās blūzēs vai virskreklos, jo: “Uzstāšanās ir mūsu goda reizes. Tāpēc ikvienam tautas mākslas popularizētājam uz skatuves jāvelk tautastērps tā pilnīgākajā, greznākajā variantā” (Padomju Jaunatne, 1988, 7. janv.).” .. Ja nu folkloras ansamblis nāk ar darba ieražu, vai goda tērps te nebūs kliedzoša pretruna? .. Bet tas vēl nav viss, kādēļ folkloras ansambļi mēdz būt atturīgi goda tērpu valkāšanā. Lieta tā, ka daudzi no tiem 70. gadu beigās nāca kā opozīcionāri pret izskaistinājumiem t. s. tautas mākslas laukā, kurus viņi ne bez iemesla pielīdzināja tautas dzīves viltojumiem – attiecībā kā uz pagātni, tā tagadni.” (Klotiņš, 1988, 13)

Šajā citātā apjaušami folkloras kustības sākuma posma ideāli, kad folkloras kopām tika “it kā piedots”, ka apģērbs nav tik bagātīgs un tērpa komplekts tik pilnīgs, ja tikai attieksme bija gana īsta. Šāda attieksme prasīja pēc iespējas etnogrāfiski precīzu tērpu atdarinājumu gatavošanu. Daudzas no folkloras kopām un etnogrāfiskajiem ansambļiem centās ievērot senās tērpa valkāšanas tradīcijas. (att. XX Vispārējo latviešu Dziesmu un X Deju svētku dalībnieku gājiens) Visdabiskāk tas bija Dienvidkurzemes kopām, kur tautastērpa tradīcija bija uzturēta lietojumā ilgstoši. (att. XX Vispārējo latviešu Dziesmu un X Deju svētku dalībnieki) Tomēr nebūt ne visās folkloras kopās bija iekšējā nepieciešamība studēt muzeja materiālus vai attiecīgas publikācijas. Dažkārt precīzu atdarinājumu gatavošana nebija iespējama arī to lielo izmaksu dēļ.

1980. gados presē parādījās arī plašāka informācija par tērpu darinātājiem, uzsverot etnogrāfiski pareizu novadu tērpu nepieciešamību. 1980. gadā avīzes “Literatūra un Māksla” numura vāks un vesels atvērums bija veltīts intervijai ar LPSR Teātra biedrības ražošanas kombināta šūšanas ceha vadītāju Brigitu Dimzu. (Dimza, 1980) Viņa turpināja tautisko tērpu darināšanu pēc Millijas Vanderes. Lai arī darbnīcas vadītāja atzīst, ka gadā uztaisot vien apmēram 600 tērpus, tie nebija gatavoti vienam gadam. Tos valkāja vēl ilgi – katru gadu tie bija citi 600.

Līdz ar pievēršanos etnogrāfiskā materiāla studiju nepieciešamībai, aktualizējās arī vēlme tautiskajā tērpā atrast variantu daudzveidību, individualitātes izpausmes iespējas. Individualitātes meklējumi bija kā pretreakcija uz padomju varas gados plaši ieviesto masveida unifikāciju, kur atsevišķas personības loma bija samazināta līdz minimumam: “Izmantojam pieejamos etnogrāfiskos paraugus, grāmatas, kolekcijas. Nav patīkami redzēt, ja tērps tiek valkāts nepareizi. .. Domāju, ka gājiens izskatītos interesantāk, ja pienācīgāk tiktu studēts etnogrāfiskais materiāls. .. Vēl domāju, ka trūkst individualitātes. Tas pats galvenais.” (Dimza. 1980, 9)

Lai arī ideja par tuvināšanos etnogrāfiskajam mantojumam bija dzimusi, reālajā dzīvē tā īstenojās ļoti lēni. Koru sieviešu rindās vēl aizvien dominēja vainagi neatkarīgi no to valkātāju vecuma, kā arī galvassegu nebija vispār. (att. XVIII Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku koncerts Mežaparka Lielajā estrādē) Tomēr plakātiskais parādiskums sāka zust. Aizvien vairāk Dziesmu svētkos varēja redzēt tautiskos tērpus, kas proporcijā un valkāšanas veidā bija pietuvināti etnogrāfiskajām tradīcijām. (att. Jēkabs Ozoliņš un jauktais koris Līva)

Publikācijas:

  • Čikste, B. (1985) Tautas dejas valdzinājums. Literatūra un Māksla. Nr. 24. 14. jūl. 5. lpp.
  • Dimza, B. (1980) Svētku kārta. Literatūra un Māksla. Nr. 25. 8.–9. lpp. [Intervēja V. Avotiņš.]
  • Klotiņš, A. (1988) Folklora un dejas. Literatūra un Māksla. Nr. 17. 4.–6. lpp.; Nr. 18. 12.–13. lpp.
  • Klotiņš, A. (1978) Mūzikas folklora un mēs. Literatūra un Māksla. Nr. 47. 12.–13. lpp.
  • Ramans, Ģ. (1978) Apgarots radošs darbs – tautai. Literatūra un Māksla. Nr. 10. 4.–5. lpp.
  • Rozenberga, V. (1983) Latviešu tautastērpi. Padomju Latvijas Sieviete. Nr. 1–12, IV vāks, pielikums.
  • Slava, M. (1966) Latviešu tautas tērpi. Arheoloģija un etnogrāfija, 7. Rīga : Zinātne.
  • Zunde, B. (1967) Latviešu tautas māksla III. Apģērbs. 18. gs. beigas–19. gs. Rīga : Liesma.
  • Ivanova, G., Madre, I. (1968) Jostu raksti. Rīga : Liesma.

Uz augšu