Tautiskais tērps kā stilizēts skatuves tērps
1960–1979

Līdz ar deju kolektīvu attīstību “uzplaukst” skatuves dejas tautiskais tērps. Tiek radītas horeogrāfijai piemērotas tautastērpu stilizācijas, kuras ietekmē arī kora tērpus.

Jau ar 1960. gadu sākumu, bet it īpaši ar 1965. gada Dziesmu svētkiem, kad to nosaukumā iekļāva arī Deju svētkus, tautisko tērpu attīstību aizvien jūtamāk ietekmēja ar horeogrāfiju saistīti cilvēki un norises. 20. gadsimta 70. gados tas izpaudās visspilgtāk. (att. Sveiciens svētkos!) Par vispārēju normu kļuva tas, ka Dziesmu svētkos deju kolektīviem bija ne tikai latviešu tautastērpi, bet arī “brālīgo” tautu tērpi. (att. Tautas deju ansambļu koncerts Rīgas Sporta pilī) Ar to obligātu ieviešanu svētku norisē padomju vara ar vizuāliem paņēmieniem mēģināja mazināt nacionālo pašapziņu. Tautastērpa lietojums tika internacionalizēts.

1960. gadu sākumā tautisko tērpu izskata veidošanā iesaistījās LPSR Teātra biedrības šūšanas darbnīcas vadītāja Millija Vandere. Viņa ne tikai E. Melngaiļa Tautas mākslas nama uzdevumā atbildēja uz vēstulēm par vēlamo tautiskā tērpa izskatu, bet bija arī autore diviem izdevumiem ar vienādu nosaukumu “Tautu tērpi” (Vandere, 1961, 1965). Tie bija paredzēti deju kolektīvu tērpu gatavošanai un sniedza paraugus dažādu tautu tērpiem. Pirmajā burtnīcā, kas publicēta 1961. gadā (Vandere, 1961), bija tikai čehu, slovāku, lietuviešu, krievu un igauņu tautas tērpi. 1965. gadā publicētajā burtnīcā ar tādu pašu nosaukumu “Tautu tērpi” (Vandere, 1965) bija doti paraugi arī dažiem latviešu tautiskajiem tērpiem, kā arī Aizkarpatu ukraiņu un ungāru tērpiem. Šajās grāmatās pamanāmas dažas iezīmes, kas daudzus turpmākos gadus un gadu desmitus bija vērojamas deju kolektīvu skatuves tērpos. Vispirms jau tas bija saīsinātais brunču garums. Tas redzams gan izdevuma ilustrācijās, gan lasāms autores tekstā: “Meti domāti deju kolektīviem, tādēļ tērps nedaudz īsāks.” (Vandere, 1965, 3) Šajā izdevumā atrodams arī padoms sieviešu vestes jeb ņieburus “atvasināt” no tautas tērpa jakām: “Jaciņas vietā var būt arī ņieburs – pamatā paturot jaciņas piegriezumu un priekšpusē veidojot dziļāku izgriezumu.” (Vandere, 1965, 5)

Līdzīgi norādījumi tautisko tērpu darinātājiem ir arī citā 1965. gadā izdotajā metodiskajā materiālā, ko sagatavojusi horeogrāfe Elza Siliņa: “Latviešu tautas tērpu valkāšanas tradīcijas” (Siliņa, 1965).

1966. gadā tika publicēts padomju laikā pirmais plašākais pētījums par tradicionālajiem tautas tērpiem. Tā bija etnogrāfes Mirdzas Slavas monogrāfija “Latviešu tautas tērpi” (Slava, 1966). Grāmatas pamatā bija autores disertācija vēstures zinātņu kandidāta grāda iegūšanai, kuru viņa aizstāvēja Maskavā. Grāmatā daudzviet ir pretrunīgi etnogrāfisko materiālu un to publikāciju vērtējumi, kas liecina par ļoti sarežģītajiem, var teikt, pat nežēlīgajiem politiskajiem apstākļiem, kādos bija tapis šis darbs. Neskatoties uz to, nodaļa “Latviešu tautas tērpu kompleksu lokālie varianti” atkārto Ā. Karnupa un E. Kivickas 1938. gadā publicētos tautas tērpu aprakstus (Kivicka, Karnups, 1938). Pēc būtības arī M. Slavas monogrāfija “Latviešu tautas tērpi” bija kārtējie ieteikumi tautas tērpu valkātājiem.

1967. gadā tika publicēts cits krājums, kas arī sniedza materiālus par latviešu tradicionālā tautas tērpa izskatu un tika izmantots kā izziņas līdzeklis, veidojot tērpus Dziesmu svētku dalībniekiem. Tas bija trīs sējumu izdevuma “Latviešu tautas māksla” 3. sējums “Apģērbs” (Zunde, 1967). Šī izdevuma teksta daļa sniedz pārskatāmu tradicionālo goda tērpu kopainu, neaprobežojoties tikai ar lokālo tipu aprakstiem. Atsevišķu priekšmetu attēli, kā arī mākslinieka Voldemāra Vimbas zīmētie tērpu koptēli (arī – Vimba, 1967), sniedza pietiekami plašu un vispusīgu un vienlaikus detalizētu materiālu tautisko tērpu darinātājiem.

Gatavojoties Dziesmu svētku simtgades atceres svētkiem 1973. gadā, tika publicēts atklātņu komplekts “Latviešu tautas tērpi”, kurā bija redzami tradicionālie tautastērpi no Latvijas PSR Vēstures muzeja (tagad – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) Etnogrāfijas nodaļas fondiem. Lai gan atklātnes bija suvenīrtipa izdevums, tās Dziesmu svētku dalībniekiem sniedza vēsturisku informāciju par daudzveidīgiem Latvijas novadu etnogrāfiskajiem tērpiem.

Deju kolektīvu tērpiem uzmanību pievērsa arī svētkus organizējošās struktūras. Latvijas Valsts arhīvā saglabājušās 1960. gada anketas no deju kolektīvu skatēm 8 rajonos: Daugavpils, Gulbenes, Liepājas, Preiļu, Rēzeknes, Tukuma, Valkas un Ventspils rajonā (LVA 236.f., 1.a., 104.l., 23., 27., 32., 54., 56., 57., 67., 86., 90.lp.). Tajās norādīts, cik daudz un kādi tērpi ir kolektīvu rīcībā. Centralizēta tautisko tērpu sagādes nodrošināšana ietilpa LPSR Kultūras ministrijas darba uzdevumos (LVA 236.f., 1.apr., 48.l., 7.-9.lp.; 53.l., 30., 38.lp.)

Organizēti tika kārtota ne tikai materiālu sagāde un tērpu gatavošana, bet arī to jauna ārējā veidola radīšana. 1962. gadā tika izsludināts konkurss:

“Nolikums
Par latviešu tērpu konkursu deju kolektīvu vajadzībām.
LPSR Kultūras ministrija kopā ar Mākslinieku savienību rīko slēgtu konkursu par latviešu deju tērpu pārim, t. i., meitai un puisim.
Konkursam iesūtāmi divejāda rakstura tērpi:
1) Atvieglots latviešu tautas tērpa mets deju kolektīvu vajadzībām pēc latviešu tautas tērpa motīviem, paturot katram novadam raksturīgākās īpatnības;
2) Mūsdienu tērps ar latviskām iezīmēm laikmetīgām sižetiskām dejām. .. Žūrijas komisijas pieņemtos metus publicēs un apmaksās pēc pastāvošajām likmēm. Meti iesniedzami līdz š. g. 5. maijam Em. Melngaiļa Tautas mākslas namā .. .”
(LVA 236.f., 1.apr., 71.l., 37.lp.) Diemžēl ziņas par šī konkursa tālāko norisi un rezultātiem nav zināmas.

Situācijas ilustrācija deju kolektīvu “tautisko tērpu jautājumā” 20. gadsimta 60. gados līdz ar laikmeta raksturojumu saglabājusies kādas atskaites uzmetumā par vienu no Rīgas rajoniem:
“[Rīgas pilsētas] Maskavas rajonā darbojas 17 deju kolektīvi, kuri gatavojas Dziesmu svētkiem. Rajona deju kolektīvu virsvadītāji b. b. Falka Z. un Sūna H. pārbaudīja vairākus kolektīvus. 1) Maskavas raj. k/n – no Dz. sv. repertuāra apgūtas 11 dejas. Ir tikai latv. tērpi, kol. vad. b. Jirgena A.
2) Tekstilkombināta kolektīvā nav pilns dejotāju sastāvs. Dz. sv. repertuāru nevarēs apgūt. Komjaunatnes org. darbu neatbalsta un komjaunieši šai darbā nepiedalās (vad. Jirgena A.).
3) Autodarbinieku klubā ir labs deju kolektīvs, kurš jau apguvis visu obligāto un ieteicamo Dz. sv. repertuāu, bet nav nekādu tautisko tērpu. Ja netiks pagatavoti tērpi, kolektīvs Dz. sv. nevarēs piedalīties (vad. Tonigs P.).
4) Apgabala virsnieku nams (vad. pašreiz nav). Kolektīvā nav pilns sastāvs un Dz. sv. nepiedalīsies. Dz. sv. rep. neiestudē.
5) Tautsaimniecības Padomē ir 4 pāru deju kol. Vadība nepalīdz noorganizēt un neatbalsta darbu (vad. b. Budo). Nekādu tērpu nav.
6) LVU – ir tikai latv. tērpi. Kaut gan kolektīvs ir iestudējis visu Dz. sv. rep. viņš varēs dejot tikai latv. dejas. Nepieciešami krievu, moldāvu, igauņu un lietuviešu tērpi (vad. Sūna H.).
7) Poligrāfiķu kluba kol. pārbaudīs 28. III.
8) Paraugtipogrāfijā nav nekādu tērpu un, ja līdz svētkiem nebūs, tad nevarēs piedalīties Dz. sv. (Krūmiņa vad.).
9) Partijas skolā ir kolektīvs, bet sakarā ar lekcijām nekad nevar sanākt kopā pilnā sastāvā. Tērpu nav nekādu (vad. U. Heinsoo).
10) Medicīnas institūtā (vad. I. Kalniņš) pašreiz noorganizēts deju kol. pilnā sastāvā. Sāka iestudēt Dz. sv. obligāto repertuāru. Vakar norāva mēģ., jo bija sapulce un dejotājiem nebija telpas mēģinājumam.
11) LRAP Kult. nams ir iestudējis visu Dz. sv. repertuāru. Dz. sv. piedalīsies 2 dejotāju sastāvi. Ir visi tērpi.
12) Politehniskā institūta deju kol. ir apguvis visu Dz. sv. repertuāru. Ir izgatavoti pilnīgi jauni tautiskie tērpi (latv., igauņu, moldāvu).”

[Bez datuma un paraksta.] (LVA 236.f., 1.apr., 48.l., 13.lp.)

Tērpu sagāde gan pieaugušo, gan bērnu deju kolektīviem, kā arī koriem tika kārtota sarakstē ar Em. Melngaiļa Tautas mākslas nama atbildīgajām personām (LVA 236.f., 1.apr., 54.l., 1., 2.lp.; 67.l., 149., 150.lp.; 87.l., 112.lp.) Attiecīgo ierēdņu vai kolektīvu vadītāju zināšanas par latviešu etnogrāfisko mantojumu, tajā skaitā tradicionālo tautas tērpu, nereti bija visai mazas. Vadošos amatus parasti ieņēma cilvēki, kuri bija izdevīgi politiskajai iekārtai, vai arī – labi organizatori. Protams, tas neizslēdz, ka kultūras dzīves vadītāji varēja būt arī patiesi šīs jomas entuziasti un labi speciālisti kādā nozarē.

Jau 60. gadu otrajā pusē, bet it sevišķi 70. gados bija vērojama kultūras jomu profesionalizēšanās. It īpaši tas attiecas uz deju kultūru. 1970. gadā laikrakstā “Literatūra un Māksla” horeogrāfs Harijs Sūna rakstīja: “.. joprojām turpinās plaši izvērsts (tieši skatuviskās tautas dejas attīstībai tik nepieciešamais) jaunrades darbs.” (Sūna, 1970, 2) Latviešu skatuves deja kļuva par atsevišķu horeogrāfijas žanru. Līdz ar jaunu, sarežģītu deju rašanos tām bija nepieciešami arī atbilstoši tērpi, kas neierobežotu kustības un papildinātu uzveduma veidoto tēlu. (att. Deju kolektīvu koncerts stadionā "Daugava" XV Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku laikā)

70. gados jau pilnīgi stabili bija nostiprinājies priekšstats par tautisko tērpu galvenokārt kā deju priekšnesuma vizuālu sastāvdaļu. To varam lasīt arī horeogrāfes un baletmeistares Elgas Drulles pārskatā par Rīgas deju kolektīvu skates norisi: “.. Visi minētie iespaidi nav atdalāmi no vēl vienas jaunas kvalitatīvas iezīmes ansambļu izaugsmes procesā. Tas ir stila un krāsu noskaņā risināts tērps, kas kalpo mākslinieciskās domas un raksturu atklāsmei dejā. Tērpa krāsu gammu un piegriezuma līnijas papildina atsevišķas gaumīgas detaļas – meitas galvas sega, puiša cepure, ap kaklu apsiets lakatiņš vai greznās metāla rotas u. c.; kopiespaids rada pilnu harmoniju. Kolektīva māksliniecisko līmeni aktīvi ietekmē vadītāja personīgā gaume un estētiskā izjūta. Lai atceramies baltos, gaiši plīvojošos tērpus “Vektoram” dejā “Stūru stūriem”, raibo košumu “Danča” “Meteņu polkā”, mīkstos, klusinātos toņos ieturēto krāsu gammu “Vidzemes” izpildītajā “Audēju dejā”, .. Tomēr ne vienmēr mēra sajūta un gaume vadītājiem ir bijusi ceļrāde. Arī te jānosauc piemēri: “Rotai”, izpildot “Svinīgo soli”, nesaskanēja puišu apmetņu un tērpu krāsas, tāpat trūka nepieciešamās detaļas – caunu cepurītes. .. Minitērpu mode nedrīkst ietekmēt tautas tērpu svārku garumu. “Laimas” dejotājām jādomā arī par rūpīgu matu sakārtojumu. Jāpiebilst, ka arī “Līgo” dejotājas par to pienācīgi nebija domājušas. .. Ļoti nopietnu un atbildīgu problēmu visiem vadītājiem izvirza jaunu tērpu iegāde dejotājiem. Ir nepieciešama stilistiska un tonāla harmonija meitu un puišu tērpos.” (Drulle, 1970) Šī laika tērpus ilustrē atklātņu komplekts “Dziesmu svētku simtgadei”.

Kopumā 1970. gadi, kad desmit gadu laikā notika pat veseli trīs dziesmu svētki – 1970., 1973. un 1977. gadā – bija sava veida “klusais periods” tautiskā tērpa publiskā pieminējuma ziņā. To nepieciešamība deju kolektīvu un koru garderobē bija pašsaprotama kā jebkura koncerttērpa esamība. Visumā pozitīva bija attieksme pret jaunrades iekļaušanu tautiskā tērpa izveidē. Tas vistiešākajā veidā saistāms ar kopējo attieksmi pret kordziedāšanu vai dejošanu. Šīs nodarbes bija plaši izplatīts darbaļaužu pašdarbības veids, amatiermākslas un mākslinieciskās jaunrades sakausējuma produkts ar nemitīgu tiekšanos uz vokālo un horeogrāfisko profesionālismu. Vērtība bija profesionālajām jomām – horeogrāfijai, kvalitatīvai un augsta līmeņa vokālajai mākslai u. tml. Šajā kontekstā tautiskais tērps kā kultūras mantojuma daļa bija zaudējis savu nozīmību un statusu. Tas nebija profesionālas jomas (piemēram, mākslas) izpausme. Līdz ar to tam arī neveltīja sabiedriski plašu uzmanību. Ārējais jeb vizuālais tēls, tā idejiskā funkcija aprobežojās ar noteikta stila dekoratīvu noformējumu.

Tautiskais tērps bija nevis individuālās, bet kolektīvās identitātes atspulgs – kora vai deju kolektīva kopēja “vizītkarte”. (att. XIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku gājiens) Tas gan neizslēdza kolektīvu dalībnieku personīgu līdzdalību sava tēla veidošanā. Gatavošanās Dziesmu svētku simtgadei radīja nacionālā noskaņojuma pieaugumu koru un deju kolektīvu dalībnieku vidū. Lielāka uzmanība tika pievērsta tautas kultūras vēsturei, kas pamudināja gatavot tautiskos tērpus tuvāk šī vārda patiesajai nozīmei (att. Ērgļu Kultūras nama koris), nevis koncerttērpus tautiskā stilā. (att. XVII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koncerts Mežaparka Lielajā estrādē) Padomju ekonomikas apstākļos, kad bieži vien nebija pieejamas pat ļoti ikdienišķas lietas, dažas tērpa sastāvdaļas gatavoja paši: gan metāla piekariņus villainēm, gan spoguļu vainagus u. tml. Bija prieks un lepnums, ja tieši savam kolektīvam bija skaistākie, košākie tērpi, kas radīja iespēju izcelties.

Daudzi tautiskos tērpus brauca pasūtīt uz Rīgu vai pat uz citām republikām. Piemēram, Pleskavā esot bijis ļoti izdevīgi noaust lielu daudzumu svītrainā brunču auduma. Tautiskie tērpi tika šūti arī uzņēmumā “Rīgas Modes”. Žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” tautisko tērpu gatavošana šajā uzņēmumā bija attēlota šādi: “Ženija Postņikova piegriež tautas tērpus. Strādnieces mājamatnieces tos izšuj. Latviski raksti mijas ar ukraiņu ornamentiem, latviešu atturīgā krāsu gamma ar krievu tautas iemīļoto košumu. Galvenie tautas tērpu pasūtītāji ir pašdarbnieki no visām republikas malām. Vai pieprasījums liels? Liels gan, īpaši, kad tuvojas svētki.” (Kaijaka, 1971, 16)

Otrs uzņēmums, kur gatavoja ievērojamu daļu, iespējams, pat vairumu no visiem tautiskajiem tērpiem, bija LPSR Teātra biedrības darbnīcas. Gan etnogrāfiskajiem materiāliem tuvus tērpu atdarinājumus, gan dažādas pakāpes stilizācijas lielā mērā ietekmēja tieši tērpu darinātāji, atsevišķas personības ar savu radošo darbību: Mirdza Kangare, Millija Vandere u. c.

Aizvien vairāk nostiprinājās priekšstats, ka tautiskais tērps nav dziesmai un dejai līdzvērtīga tautas kultūras izpausme, bet gan tikai svētku noformējuma daļa. No vienas puses, tērps kļuva par būtisku skatuves uzveduma daļu, bet, no otras puses, dažādās stilizācijas arvien vairāk attālinājās no muzeju materiāliem. Tomēr tas nekavēja tautiskajam tērpam daļā latviešu sabiedrības turpināt pildīt nacionālā simbola funkciju.

Koru un deju kolektīvu dalībnieku tērpi daļēji atspoguļoja ieteikumus, kas bija ietverti to darināšanai veltītajos izdevumos. Dejotāju svārki ar saīsinātu garumu tika visai plaši ieviesti arī praksē. (att. Vestienas jauniešu deju kolektīvs dziesmu svētku gājienā)Šādu tērpu strauja izplatība, iespējams, bija saistīta ar to radītā silueta līdzību tā laika modernajiem tērpiem. Arī daļai koru koncerttērpus pagatavoja līdzīgus dejotāju tērpiem. Tomēr tāds nebija visu koru ietērps. Dziesmu svētku gājienā kolektīvus, kuru dalībniecēm bija gari tautiskā tērpa svārki, uzreiz varēja atpazīt kā kori.

Tautiskais tērps bija tikai skatuves tērps – reprezentācijas sastāvdaļa, kam ar reālo personas “biogrāfiju” nebija gandrīz nekādas saistības. Ja pēckara trūcīgajos apstākļos sieviešu galvassegas (vainagi, sievu cepures) netika gatavotas nabadzības dēļ, tad vēlāk, pieaugot saimnieciskajai turībai, koriem un deju kolektīviem sāka gatavot tērpus pārsvarā tikai ar vainagiem, neatkarīgi no sievietes patiesā vecuma un ģimenes stāvokļa. Līdzīgi kā 19. gadsimta beigās atkal bija izveidojies “tautiskās zeltenes” vizuālais tēls. Deju kolektīvos šī tēla sastāvdaļa bija arī garas, parasti mākslīgās, bizes. Iespējams, ka to lietojums bija saistīts ar sabiedrībā tolaik pastāvējušajiem priekšstatiem par “latviskas tautumeitas” vizuālo tēlu.
(att. Koklētāja stadionā "Daugava" XV Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku laikā) Turklāt aizvien biežāk tautiskajiem tērpiem tika izmantoti Dienvidkurzemes – Nīcas un Bārtas – novadu tērpi. Tajos dominējošā sarkanā krāsa vai sarkanās un melnās krāsas apvienojums bija pietiekami dekoratīvs un atbilstošs plakātiskajam uzskatāmās aģitācijas stilam. Nīcas un Bārtas tērpi pamazām kļuva par vispārinātu latviešu tautastērpa vizuālo tēlu jebkuram Latvijas novadam.

Dažādos tērpu pielāgojumus dejotāju vajadzībām (piemēram, villaines spraušana ar saktu uz katra pleca) savos koncerttērpos visai ātri ieviesa arī kori, lai gan šajos gadījumos nebija praktiska pamatojuma to pārveidei. Šo procesu veicināja kopējā sabiedriskās domas ievirze, kur jaunrade tika uzskatīta par kaut ko labāku nekā kopija, lai arī cik precīza tā nebūtu. Jaunrades obligātā klātbūtne it visā izskaidro ļoti plašo stilizācijas vilni, kas aptvēra dziesmu svētku dalībniekus – kā deju kolektīvus, tā arī korus.

Publikācijas:

  • Drulle, E. (1970) Es mācēju danci vest...! Literatūra un Māksla. 18.07.1970. Nr. 29. 9. lpp.
  • Dziesmu svētku simtgadei. (1973) Atklātņu komplekts. Mākslinieciskais redaktors: E. Garkevičs ; tehniskais redaktors: D. Pastare ; foto: J. Tihonovs, J. Krieviņš, G. Varlamovs, J. Kreicbergs, V. Ulasevičs, J. Kulovs, V. Ezeriņš. Rīga : Liesma.
  • Kaijaka, M. (1971) Mode, elegance, kvalitāte. Padomju Latvijas Sieviete. Nr. 3. 15.–16. lpp.
  • Kivicka, E., Karnups, A. (1938) Novadu tērpi : 15 burtn. Jelgava : Latvijas lauksaimniecības kamera.
  • Latviešu tautas tērpi. [1973] Atklātņu komplekts. Mākslinieciskais redaktors: L. Griene ; tehniskais redaktors: D. Pastare ; foto: Leons Balodis. Rīga : Liesma.
  • Siliņa, E. (1965) Latviešu tautas tērpu valkāšanas tradīcijas. Rīga : Zvaigzne.
  • Slava, M. (1966) Latviešu tautas tērpi. Arheoloģija un etnogrāfija, 7. Rīga : Zinātne.
  • Sūna, H. (1970) “Dancis”, “Vektors”, “Ritenītis”... Literatūra un Māksla. 27.06.1970. Nr. 26. 2. lpp.
  • Vandere, M. (1965) Tautu tērpi. Rīga : Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecība.
  • Vandere, M. (1961) Tautu tērpi. Rīga : Em. Melngaiļa Tautas mākslas nams.
  • Vimba, V.(1967) Latviešu tautas tērpi. Rīga : Liesma
  • Zunde, B. (1967) Latviešu tautas māksla III. Apģērbs. 18. gs. beigas–19. gs. Rīga : Liesma.

Arhīva dokumenti:
  • LVA 236.f., 1.apr., 48.l., 7.–9., 13.lp.; 53.l., 30., 38.lp.; 54.l., 1., 2.lp.; 67.l., 149., 150.lp.; 71.l., 37.lp.; 87.l., 112.lp.
  • LVA 236.f., 1.apr., 104.l., 23., 27., 32., 54., 56.-57., 67., 86., 90.lp.

Uz augšu