Mēģinājums izdzīvot
1948–1960

Sākot ar padomju varas gadiem, dziesmu svētku organizēšana pilnībā nonāca valsts iestāžu pārziņā. Tās kontrolēja visas ar dziesmu svētku rīkošanu un norisi saistītās jomas: repertuāru, koru un deju kolektīvu izveidi, diriģentu darbu, tautisko tērpu sagādi u. tml. Svētku rīkošana tika izmantota padomju ideoloģijas propagandai.

Tautisko tērpu jautājuma pārzināšanai netika veidota atsevišķa komisija, kā tas bija noticis vairumā pirmspadomju laika dziesmu svētkos. E. Melngaiļa Tautas mākslas nama struktūrā pat nebija atsevišķas vienības, kas nodarbotos ar tautiskajiem tērpiem. Jautājumi par tiem visbiežāk tika skatīti horeogrāfijas sektora darbā, jo tautisko deju kolektīvi bija vienīgie, kuriem obligāti bija nepieciešami arī tautiski skatuves tērpi. Koriem tautiskie tērpi bija vēlamais dziesmu svētku ietērps, tomēr to vietā varēja vilkt arī citus koncerttērpus. Tautiskā tērpa gatavošana teorētiski iekļāvās lietišķās un tēlotājas mākslas sektora kompetencē, tomēr tas netika īpaši akcentēts. Uzmanību koru un deju kolektīvu skatuviskajam ietērpam, tajā skaitā tautiskajam tērpam pievērsa žūrijas komisijas, kas vērtēja kolektīvu uzstāšanos dziesmu svētku skatēs. Lai arī koru un deju kopu dalībnieku latviskie tērpi bija oficiāli atļauti, pat vēl vairāk – to sagāde bija iekļauta amatpersonu darba pienākumos, ne šajos, ne kādos turpmākajos padomju Latvijas dziesmu svētkos tērpu skates – tādas, kādas tās notika VII un VIII dziesmu svētkos – vairs netika rīkotas.

Ilggadējie koristi, kas bija jauno koru kodols, kā arī vecākās paaudzes deju kolektīvu dalībnieki turpināja lietot savus tērpus, kas bija saglabāti no Latvijas brīvvalsts laika. (att. Lazdonas jauktais koris) Daudziem koriem un deju kopām tautiskos tērpus gatavoja no jauna. Tā varēja būt tiklab koristu, kā dejotāju pašiniciatīva, kā arī amatpersonu uzdevums: “1947. gada 23. septembrī Latvijas PSR Ministru padome uzlika par pienākumu PSRS Valsts plāna komisijai piešķirt Dziesmu svētku dalībnieku tautastērpu un apavu izgatavošanai 23 tūkstošus kilogramus vilnas dzijas, 28 tūkstošus metru balta audekla, 2000 metru sarkanas drānas, 6 tonnas cieto ādu un 300 000 decimetru virsādu.” (Ventspils ZVA 133.f., 1.apr., 23.l., 29.lp.; Upaciere, 2008, 186)

Par tautisko tērpu sagādi lauku rajonos lasāms:

“Rīgā 1949. gada 17. janvārī
Izvilkums no Kultūras un izglītības iestāžu
komitejas pavēles Nr. 17
..
6. Uzņēmumos, iestādēs, kolchozos un padomju saimniecībās “Dziesmu dienām” jāgatavojas pašdarbības veidā ārpus darbalaika
..
11. Uzlikt par pienākumu apriņķu (pilsētu) kultūras un izglītības iestāžu nodaļu vadītājiem:
..
d) visiem līdzekļiem veicināt koru dalībnieku iniciatīvu tautas tērpu izgatavošanā no personīgā materiāla, palīdzot noorganizēt vilnas pārstrādāšanu un krāsošanu vietējos rūpkombināta uzņēmumos;
..
Latvijas PSR Ministru Padomes Kultūras un izglītības iestāžu komitejas priekšsēdētājs Āboliņš.”
(Ventspils ZVA, 78.f., 1.apr., 2.l., 49.–51.lp.)

Atbilstoši padomju dzīves stilam ar trieciendarbu un sociālistiskajām sacensībām gandrīz it visās dzīves jomās, pēc vietējo partijas organizāciju norādījumiem arī koru un deju kolektīvu apgādāšana ar tautiskajiem tērpiem tika iekļauta sociālistiskās sacensības aicinājuma formā. Tika gan izdoti rīkojumi, kas prasīja tautisko tērpu lietojumu, gan bija mēģināts radīt sistēmu šo rīkojumu izpildes nodrošināšanai, respektīvi, veicināt tautisko tērpu gatavošanu. 1950. gada 15. maijā izdotajos norādījumos “Padomju Latvijas Otro Dziesmu svētku organizēšanai rajonos” tiek dots visai stingrs rīkojums: “Jāpanāk, lai svētku dalībnieki ierastos tautiskos tērpos.” (LVA 236.f., 1.apr., 11.l., 58.lp.) Uzmanība tika pievērsta arī tērpu gatavošanai – 1950. gadā Dziesmu svētku biroja metodiskajā materiālā rajonu Dziesmu svētku komisijām “Norādījumi Nr. 1” divi no apakšpunktiem attiecas arī uz tautiskajiem tērpiem: “14. Izvērst plašu rokdarbu, resp. tautisko tērpu darināšanas pulciņu tīklu, arī pie katra kolchoza noteikt vienu rokdarbu vadītāju. Rīkot tiem seminārus. Pulciņos obligāti gatavot arī jostas un prievītes. .. 22. Ievākt aptaujas ceļā ziņas, cik dalībniekiem nepieciešams vilnas audums tautiskiem tērpiem, un cik dalībniekiem – baltlinu blūzīšu audums. Ziņas iesūtīt Dziesmu svētku birojam līdz 25.I.” (LVA 236.f., 1.apr., 11.l., 156.–157.lp.).

Dziesmu svētku organizatorus interesējošais informācijas minimums par tautiskajiem tērpiem bija ietverts koru un deju kolektīvu aptaujas lapās, no kurām saglabājušās tikai neaizpildītās veidlapas. (LVA 236.f., 1.apr., 11.l., 86., 87.lp.) Tajās iekļauti jautājumi: “Cik koristiem (dejotājiem) ir tautas tērpi” un “Kā kārto tautas tērpu iegādi”.

Latvijas Valsts arhīvā ir saglabājušās arī rajonu dziesmu svētku žūrijas komisijas aizpildītas kolektīvu novērtējuma lapas, kurās ir ailes par tautiskajiem tērpiem gan koros, gan deju kolektīvos. Tajās netika liktas atzīmes, bet gan informatīva rakstura norādes. Šie dokumenti sniedz ziņas par situāciju tikai piecos tā laika Latvijas rajonos: Abrenes (LVA 236.f., 1.apr., 15.l.), Aknīstes (turpat, 16.l.), Alojas (turpat, 17.l.), Alsungas (turpat, 18.l.), Alūksnes (turpat, 19.l.) un Siguldas rajonā (turpat, 20.l.), kopumā par 76 kolektīviem. Pārējo rajonu protokoli arhīvā nav nonākuši.

Ja tautisko tērpu lietojums bija obligāta prasība, tad vadošajām iestādēm bija jāveic arī pasākumi to sagādes nodrošināšanai:

“Dziesmu svētku birojs noorganizējis iespēju centralizētā kārtā apgādāt mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu dalībniekus ar etnografiski pareiziem vilnas, kokvilnas un zīda audumiem tautisko tērpu gatavošanai. Lai vismaz aptuveni noteiktu vajadzīgo audumu daudzumus Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Rīgas pilsētai, nekavējoties izdarāma aptauja rajonu kolchozos, tautas namos, skolās, uzņēmumu un iestāžu arodbiedrību mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos. .. Šai sakarā sniedzam sekojošus norādījumus:

1) Vilnas audumi sieviešu tautisko tērpu brunčiem (16 novadu etnograf. zīmējumos – Vidzemei, Latgalei, Zemgalei, Kurzemei, Rīgai – izņemot Nīcas brunču audumu), tāpat vīriešu taut. tērpiem – pelēks un balts vilnas audums – platums 140 cm – Rbļ. 40.- metrā.
2) Vilnas audums “Saule” siev. kleitām – visās pamatkrāsās – melns, tumši zils, gaiši zils, bordo utt. – Rbļ. 100,- metrā (140 cm plats). Audums noder krāsainajām tautas tērpu jaciņām, ņieburiem, arī Rucavas (tumši zili) un Bārtas (melni) brunčiem.
3) Kokvilnas audums siev. taut. tērpu brunčiem (tajos pašos vilnas audumu zīmējumos) no 18,- – 25,- Rbļ. metrā, 80 cm platumā.
4) Zīda audums tikai vienā Zemgales (saulīšu) zīmējumā Rbļ. 90,- metrā, 80 cm platumā.
5) Pusbalināts linu audums siev. tautiskajām blūzītēm – Rbļ. 20,30 metrā, 80 cm platumā.
6) Pusbalināts linu audums (“Zemnieku audekls”) vīr. tautiskajiem krekliem – Rbļ. 28,40 – 102 cm platumā.
7) Aužamie diedziņi vilnas audumu metiem no Nr. 14–18 (šķetināti).

Sieviešu brunču rakstainie audumi un baltais vilnas audums vīriešu tautiskajiem tērpiem būs dabūjams ar š. g. 1. maiju. Tāpat būs dabūjams sarkanais tūks galvas vainagu darināšanai un baltas kokvilnas zeķes. Visi pārējie audumi un aužamie diedziņi jau dabūjami iepriekš min. pieprasījumu kārtībā.

Tāpat arī izšujamo diedziņu pieprasījumi, ja nav iespējams tos sagādāt vietējām organizācijām, piesakāmi Dziesmu svētku birojam Rīgā, Vaļņu ielā 2. Turpat apskatāmi paredzēto tautisko tērpu audumu, kā arī visu pārējo novadu tērpu zīmējumi. .. Kolektīvi un pašdarbnieki, kuriem ir krievu u. c. brālīgo republiku tautas tērpi, Dziesmu svētkos var piedalīties šajos tērpos un tiem nav obligāti jāgādā latvju tautas tērps.” (LVA 236.f., 1.apr., 11.l., 153.–154.lp.)

Dokumentā minētie 16 novadu tērpu zīmējumi līdz šim nav zināmi.

Tautisko tērpu jautājums bija oficiālo iestāžu sarakstes dienaskārtībā arī gatavojoties nākamajiem Dziesmusvētkiem:

“1959. g. 7. oktobrī
Latvijas PSR Kultūras ministrijas biblioteku un klubu daļas
vec. inspektoram b. Aršam
Atbildot uz b. Vanzoviča vēstuli b. Edžiņam, kuru Jūs adresējāt man, daru Jums zināmu, ka Em. Melngaiļa Tautas mākslas nama rīcībā nav ziņu, cik tautisko tērpu auduma vajadzīgs 1960. g. dziesmu svētkiem. Iesaku b. Vanzovičam vajadzīgās ziņas pieprasīt no rajonu kultūras nodaļām, vēršot viņu uzmanību, lai katrs rajons pieprasītu sava novada tautiskos tērpus. Vajadzības gadījumā pēc tam, t. i. ja izrādīsies, ka no visas republikas pieprasa tikai trīs četrus tautisko tērpu paraugus, vajadzēs šo jautājumu caurskatīt, lai 1960. g. dziesmu svētkos tiešām redzētu visu tautisko tērpu bagātību. Tautisko tērpu paraugi, kurus speciāla komisija atlasīja aušanai, domāju, ka ir arī b. Vanzoviča rīcībā. Paraksts /V. Breģis/ [E. Melngaiļa Tautas mākslas nama direktors].”
(LVA 236.f., 1.apr., 40.l., 162.lp.)

“Norādījumi
par Padomju Latvijas 1960. gada dziesmu svētku organizēšanu rajonos. Saskaņā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu, š. g. jūnija un jūlija mēnešos visos republikas rajonos jānotiek rajonu dziesmu svētkiem. .. Lai Dziesmu svētki rajonos noritētu augstā idejiskā un mākslinieciskā līmenī, kā arī priekšzīmīgā kārtībā, rajonu Dziesmu svētku komisijām jāveic sekojoši pasākumi: ..
3) Vēlams, lai kori un deju kolektīvi uz Dziesmu svētkiem varētu ierasties sava novada etnogrāfiski pareizos tautas tērpos. Orķestru mūziķu ietērps: tumšs uzvalks, gaišs krekls ar prievīti.” (LVA 236.f., 1.apr., 48.l., 16.–18.lp.)

Oficiālajos dokumentos nepārprotami doti norādījumi kolektīviem darināt sava novada tautiskos tērpus, kas dzīvē tomēr ne vienmēr tika īstenoti. Kā redzams tā laika fotoattēlos, līdzīgi kā iepriekšējos gadu desmitos (pēc Otrā pasaules kara) tautiskajiem tērpiem turpināja izvēlēties tā novada tērpus, kuri bija košāki un vieglāk pagatavojami. (att. Sarkaņu c. Sieviešu koris ar diriģentu Jāni Beitiku)

Pirmajos pēckara gados tika izdotas divas publikācijas, kuru nosaukumi dublēja starpkaru posmā (neatkarīgajā Latvijas Republikā) populārus etnogrāfisko materiālu krājumus. Tie bija – “Latvju raksti” (Niedre, 1946) un “Novadu tērpi” (Ķirša u. c., 1948). 1948. gada izdevums “Novadu tērpi”, kuram iznāca tikai divas pirmās daļas – “Rīga” un “Latgale” –, iespējams bijis domāts kā plašāka tautisko tērpu aprakstu sērija. Titullapā norādīts, ka tas ir “veltīts Padomju Latvijas Dziesmu svētkiem”.

Līdztekus uzskatam, ka koriem un deju kolektīviem jāveido precīzi etnogrāfiskie tērpu varianti, jau 1950. gadu vidū parādījās arī pirmie ieteikumi tērpus pielāgot skatuves vajadzībām. E. Melngaiļa Tautas mākslas nama uzdevumā Erna Rubene izveidoja stilizētus tautisko tērpu variantus, kuru aprakstā lasāms: “Tērpu pārveidojumi izdarīti vispirms piegriezumā, kas veidots atbilstošāk mūsdienu apģērba darināšanas principiem un līdz ar to piemērotāks deju kolektīviem – straujākām kustībām. Izmaiņas izdarītas arī rakstu salikumos, pēc iespējas pieturoties pie novadu tērpu rotāšanas pamatiem. Protams, tērps labi izskatīsies tad, ja to darinās no laba materiāla un pareizi rotās, rakstus nesamērīgi nepalielinot un pavirši nenostrādājot.” E. Rubenes veidotie tērpu paraugi tika arī īstenoti. (att. Madonas rajona Kultūras nama koris)

No 1958. līdz 1960. gadam Latvijas PSR Valsts izdevniecība publicēja nelielu atlokāmu atkātņu-bukletu sēriju “Latviešu tautas tērpi”, kurus varēja izmantot kā metodiskus materiālus tērpu darināšanai. Izdevumiem nav norādīts ne teksta, ne zīmējumu autors. Domājams, ka šīs atlokamās kartiņas ir suvenīrtipa izdevumi, jo teksts, kurā nebija iekļautas nekādas nodevas politiskajam režīmam, ir iespiests četrās valodās – latviešu, krievu, angļu un franču. Tomēr to izveides un lietojuma mērķis varēja būt ne tikai reprezentācijas un piemiņas lietas funkcija, bet arī ieteikumi tautisko tērpu darināšanai tepat Latvijā.

Kā jau ierasts līdzšinējās tautisko tērpu paraugu publikācijās, arī šajos izdevumos vīriešu tērpi ir mazākumā – 30 tērpu aprakstu vidū tikai trīs veltīti vīriešu apģērbam. Jāatzīmē, ka šajā zīmējumu sērijā pirmo reizi publicēts lībiešu tērps. Var pieņemt, ka oficiālo ieteikumu līmenī attiecībā uz tautiskajiem tērpiem turpināja saglabāties iepriekšējos gados (20. gadsimta 30. gados) izveidojies vizuālais tērpa tēls.

Viens no veidiem, kā varēja plašāku sabiedrību iepazīstināt ar tradicionālo tautas tērpu kā paraugu dziesmu svētku dalībnieku skatuves tērpiem, bija LPSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja veidotās izstādes un pastāvīgā ekspozīcija. Padomju varas gados pirmā šāda izstāde notika jau 1948. gadā: “.. pirmajos pēckara gados Centrālā Valsts vēstures muzeja darbinieki uzsāka muzeja fondu kārtošanu, sistematizēšanu un samērā plašas tautas tērpu izstādes sagatavošanu. Izstāde bija veltīta Padomju Latvijas I Dziesmu svētkiem 1948. g. Tanī bija eksponēti 59 tautas tērpu komplekti un vairāki simti atsevišķu tērpu sastāvdaļu.” (Slava, 1966, 128) Nākamā izstāde sekoja pēc 10 gadiem: “.. tautas tērpu izstādi ar 1092 eksponātiem Vēstures muzejs iekārtoja 1958. g., kad republikā gatavojās Padomju Latvijas IV Dziesmu svētkiem. Izstādi ar nolūku organizēja divus gadus pirms Dziesmu svētkiem, lai mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi jau laikus iepazītos ar materiāliem un paspētu pagatavot pēc šiem paraugiem sev svētku tērpus.” (Slava, 1966, 128)

Jau pirmajos pēckara gados parādījās iezīme, kas raksturīga visam turpmākākajam padomju varas periodam, – korim vai deju kolektīvam izvēlējās jebkura Latvijas novada tērpu, neatkarīgi no to dalībnieku dzīves vietas. Tā, piemēram, Nīcas vai Rucavas tērpus varēja redzēt gan Jūrmalas, gan Madonas kolektīviem vai jebkurā citā Latvijas vietā. (att. Madonas rajona Kultūras nama koris); (att. XIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku gājiens) Par galvenajiem kritērijiem kļuva tērpa vizuālā pievilcība (košums) un pagatavošanas vieglums, tajā skaitā mazākas tērpa izmaksas. Popularitāti ieguva tautiskie tērpi, kuros dominēja vienkrāsaini audumi – Abrenes baltie, Rucavas zilie, Nīcas sarkanie un rūpnieciski austie rūtainie. (att. X Vispārējo latviešu Dziesmu svētku gājiens)

Tautiskā tērpa komplektācijā galvenā uzmanība tika pievērsta kopskatā dominējošajām daļām – svārkiem, kreklam, dažkārt tos papildinot ar vesti. Stilistiski (vēsturiski) atbilstošam kāju āvumam un galvassegai netika pievērsta uzmanība, jo tie tika uzskatīti par mazsvarīgu elementu. Tas norāda, ka lielas sabiedrības daļas uztverē tautiskais tērps savu vizuālo funkciju veica arī tad, ja bija nokomplektēts tikai daļēji. (att. XI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku gājiens) Arī vīru ietērpā balts krekls, gaišas bikses un austa josta jau tika uzskatīts par tautastērpu. (att. X Vispārējo latviešu Dziesmu svētku gājiens). Šāda uzskata izveidi veicināja arī ierobežotās pēckara laika materiālās iespējas. Ekonomiski trūcīgos apstākļos Dziesmu svētku dalībnieki tērpu gatavošanu vai pilnveidošanu veica visnotaļ radoši. Pamatotu zināšanu trūkuma dēļ rezultāts ne vienmēr bija atbilstošs etnogrāfiskajiem paraugiem. (att. XI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku dalībnieki koncerta laikā Esplanādes estrādē)

Tieši padomju varas gados Dziesmu svētkos aizsākas masveidīgs zāļu un ziedu vainagu lietojums. No vienas puses, tas ļāva izvairīties no nepieciešamības likt novada tērpam atbilstošu sievietes galvassegu (att. Sieviešu kora uzstāšanās Rīgas pilsētas Jūrmalas rajona dziesmu svētkos Dzintaros), no otras puses, – atjaunoja un uzturēja dzīvu dabisko augu vainagu darināšanas tradīciju, kas saistībā ar Dziesmu svētkiem ir dzīva joprojām.

Koru un deju kolektīvu tērpu izskats bija atkarīgs no atbildīgās amatpersonas ieinteresētības un zināšanu līmeņa, kā arī kolektīvam pieejamajiem materiālajiem līdzekļiem. Tā kā tautisko tērpu gatavošana notika kolektīvi un tērpi bija kopīpašums, koru un deju kopu dalībniekiem nebija motivācijas pašiem meklēt informāciju par tērpu izskatu, komplektāciju un valkāšanas veidu. Šī joma aizvien vairāk nonāca kultūrizglītības darba speciālista (kluba vai kultūras nama vadītāja) pārziņā. Turklāt kolektīvam gatavoja pilnīgi vienādus tērpus, kuru uniformai līdzīgais raksturs atbilda centralizētas, politiski kontrolētas sabiedrības valdošās ideoloģijas atbalstītai estētikai. (att. X Vispārējo latviešu Dziesmu svētku gājiens)

Publikācijas:

• Niedre, J. (1946) Latvju Raksti, I–III. Rīga : VAPP.
• [Ķirša, M. ,Grīnberga, M., Mauriņa, A.] (1948) Novadu tērpi : veltīts Pad. Latv. Dziesmu svētkiem, I–II. Rīga : Republikāniskais tautas mākslas nams.
• Slava, M. (1966) Latviešu tautas tērpi. Arheoloģija un etnogrāfija, 7. Rīga : Zinātne.
• Upaciere, I. (2008) Padomju Latvijas Dziesmu svētku tradīciju atspoguļojums Ventspils zonālā valsts arhīva Talsu rajona iestāžu dokumentos. Latvijas Arhīvi. Nr. 2, 162.–196. lpp.

Arhīvu dokumenti:

• LVA 236.f., 1.apr., 11.l., 58., 86., 87., 153.–154., 156.–157.lp.
• LVA 236.f., 1.apr., 15.–20.l.
• LVA 236.f., 1.apr., 40.l., 162.lp.
• LVA 236.f., 1.apr., 48.l., 16.–18.lp.
• Ventspils ZVA, 78.f., 1.apr., 2.l., 49.–51.lp.
• Ventspils ZVA 133.f., 1.apr., 23.l., 29.lp.