Etnogrāfiski pareizie tērpi
1931–1940
Krass pagrieziens tautiskā tērpa ieteikumos – no modernā un etnogrāfisko. Pirmās tautastērpu skates.
Dziesmu svētku Apģērbu komisija un tās ieteikumi
1931. gadā, pirms VII Dziesmu svētkiem, tika izveidota kārtējā Apģērbu jeb, kā toreiz teica, Tērpu komisija. Tās sastāvā bija: Rihards Zariņš, Arvīds Dzērvītis, Mērija Grīnberga (sen.), Matīss Siliņš, Marta Eše, Atis Ķeniņš un J. Kuplis. (att. VII Latvju vispārējie dziesmu svētki) Jaunais komisijas sastāvs noteica to, ka par pareiziem tautiskajiem tērpiem tika atzīti tikai muzejos vai privātkolekcijās esošo etnogrāfisko tērpu atdarinājumi. 1931. gadā Dziesmu svētku biedrība publicēja arī ieteikumus tautastērpu valkātājiem: R. Zariņa vadībā A. Dzērvītis izveidoja ilustrētu burtnīcu sēriju ar vienotu nosaukumu “Latviešu tautas uzvalki” (Dzērvītis, 1931, I–XII). Ieteikumi pirmo reizi to līdzšinējā vēsturē bija veidoti kā praktiski tērpa darināšanas apraksti, kuri bagātīgi ilustrēti ar melnbaltiem un krāsu fotoattēliem un zīmējumiem.
Līdzīgi kā iepriekš, arī šoreiz galvenā uzmanība tika veltīta sieviešu tērpiem. No 12 burtnīcām tikai trijās bija sniegti padomi vīriešu tērpu darināšanai. Kategoriskie izteikumi par atsevišķām tērpa daļām, to valkāšanas veidu vai tēlu kopumā atspoguļoja autoritatīvā domāšanas stila nostiprināšanos attieksmē pret tautisko tērpu: “ne krāsā, ne rakstā, ne valkāšanas veidā neko nedrīkst mainīt.” (Dzērvītis, 1931, I, 2) Vērojama arī asa vēršanās pret to tautiskā tērpa izskatu, kāds bija ieteikts tikai vēl pirms pieciem gadiem (1926) publicētajos A. Cīruļa zīmētajos paraugos un kurš ātri bija ticis pieņemts diezgan plašā latviešu sabiedrības daļā.
Izdevumā “Latviešu tautas uzvalki” pirmo reizi bija mēģināts apvienot tērpu dažādību atsevišķos novados. To noteikšanā neiztika bez kļūdām, uz kurām “Jaunākajās Ziņās” recenzijā par jauno izdevumu norādīja Ādolfs Karnups. (Jaunākās Ziņas. 1931. Nr. 113.) Vēsturiskās neprecizitātes tomēr nekavēja “tautas uzvalkos” “iemiesot” ideju par tērpu kā nepārveidotas, “īstas” vēsturiskās patiesības paudēju. Mēģinājumi rekonstruēt seno, tradicionālo latviešu zemnieku goda tērpu nomainīja līdz tam pastāvējušos centienus radīt modernu tautisko tērpu.
Īpaši to neakcentējot, arī pēc 1931. gada ieteikumiem gatavotajos tērpos ieviesa nelielu vēsturiskā materiāla pārveidi. Tās mērķis bija saglabāt tautiskā tērpa atbilstību sava laika izpratnei par skaisto. Vēsturiskā materiāla korekcija izpaudās galvenokārt apģērba proporciju un valkāšanas veida pielāgošanā attiecīgā laika modes prasībām.
Līdzīgi kā iepriekš, arī šoreiz galvenā uzmanība tika veltīta sieviešu tērpiem. No 12 burtnīcām tikai trijās bija sniegti padomi vīriešu tērpu darināšanai. Kategoriskie izteikumi par atsevišķām tērpa daļām, to valkāšanas veidu vai tēlu kopumā atspoguļoja autoritatīvā domāšanas stila nostiprināšanos attieksmē pret tautisko tērpu: “ne krāsā, ne rakstā, ne valkāšanas veidā neko nedrīkst mainīt.” (Dzērvītis, 1931, I, 2) Vērojama arī asa vēršanās pret to tautiskā tērpa izskatu, kāds bija ieteikts tikai vēl pirms pieciem gadiem (1926) publicētajos A. Cīruļa zīmētajos paraugos un kurš ātri bija ticis pieņemts diezgan plašā latviešu sabiedrības daļā.
Izdevumā “Latviešu tautas uzvalki” pirmo reizi bija mēģināts apvienot tērpu dažādību atsevišķos novados. To noteikšanā neiztika bez kļūdām, uz kurām “Jaunākajās Ziņās” recenzijā par jauno izdevumu norādīja Ādolfs Karnups. (Jaunākās Ziņas. 1931. Nr. 113.) Vēsturiskās neprecizitātes tomēr nekavēja “tautas uzvalkos” “iemiesot” ideju par tērpu kā nepārveidotas, “īstas” vēsturiskās patiesības paudēju. Mēģinājumi rekonstruēt seno, tradicionālo latviešu zemnieku goda tērpu nomainīja līdz tam pastāvējušos centienus radīt modernu tautisko tērpu.
Īpaši to neakcentējot, arī pēc 1931. gada ieteikumiem gatavotajos tērpos ieviesa nelielu vēsturiskā materiāla pārveidi. Tās mērķis bija saglabāt tautiskā tērpa atbilstību sava laika izpratnei par skaisto. Vēsturiskā materiāla korekcija izpaudās galvenokārt apģērba proporciju un valkāšanas veida pielāgošanā attiecīgā laika modes prasībām.
Tautastērpu skate 1931. gadā
VII Dziesmu svētku laikā pirmo reizi notika tautastērpu skate un “pareizāko”, skaistāko tērpu apbalvošana. Tērpus vērtējošās žūrijas jeb Godalgu komisijas sastāvs daļēji atšķīrās no iepriekš minētā VII Dziesmu svētku Tērpu komisijas sastāva. Godalgas parakstījuši: R. Zariņš, A. Dzērvītis, K. Pāvuliņ[a], J. Sudmal[i]s, Mary Grīnberga, M. Siliņš. Žūrijas komisijas atzinību izpelnījās kori no Dienvidkurzemes jeb Lejaskurzemes. Tie, kā tas šī novada koriem jau bija parasts, dziesmu svētkos ieradās autentiskos tradicionālajos tautas tērpos. No vienpadsmit apbalvotajiem koriem seši bija no Kurzemes apvidiem, kur vēl dzīva bija senā goda tērpa valkāšanas tradīcija vai arī tā bija pastāvējusi vēl salīdzinoši nesenā pagātnē.
(att. Suiti VII. Dziesmu svētkos)
“Par labākiem tautiskiem ietērpiem apbalvoti kori:
1. Ventspils Jaunības draugu b-bas koris;
2. Gudenieku dziedāšanas koris;
3. Katvaras un Umurgas dzied. b-bas koris;
4. Liepājas Filharmonijas koris;
5. Sunākstes sav. b-bas koris;
6. Latv. Jaunatnes sav. Ogreslejas koris;
7. Ventspils latv. sporta b-bas “Spars” koris;
8. Latv. Jaunatn. sav. Bases-Biržu organ. koris;
9. Liepājas Prefektūras koris;
10. Pērkones Kult. veic. b-bas “Blāzma” koris;
11. Paltmales savies. b-bas koris.
Rīgā, 1931. g. 22. jūnijā.”
“Valsts prezidenta A. Kvieša ceļojošā balva: senlatviešu kokle sidraba kalumā, piešķirta Rucavas Muzikas un dzied. b-bas korim.” (Zeltene, Nr.14 (15.07.1931))
“Valsts prezidenta E. Kvieša kundzes balva: sidrabā kalta rotaslietu pūra lādīte piešķirta Izoldei Gailītis par grezno Krustpils tipa tautastērpu.”
Gan kokle, gan lādīte bija nelieli, simboliski priekšmeti (att. Palielināt 7. Vispārējie Dziesmu svētki), bet svarīgumu tām piešķīra to devēju vārds un ieņemamais amats.
Tautas tērpu parādē Rīgā, Esplanādē, bija redzami dažādu novadu tērpi, ne tikai no Kurzemes. (att. Godalgotie tautas tērpi VII Latvju vispārējos dziesmusvētkos );(att. Godalgotie VII Dziesmu svētkos) Ar balvām un atzinībām tika veidots “tīrās, latviskās” kultūras tēls. Tās meklējumi īpaši aktuāli bija kļuvuši līdz ar neatkarīgas valsts izveidošanu.
(att. Suiti VII. Dziesmu svētkos)
“Par labākiem tautiskiem ietērpiem apbalvoti kori:
1. Ventspils Jaunības draugu b-bas koris;
2. Gudenieku dziedāšanas koris;
3. Katvaras un Umurgas dzied. b-bas koris;
4. Liepājas Filharmonijas koris;
5. Sunākstes sav. b-bas koris;
6. Latv. Jaunatnes sav. Ogreslejas koris;
7. Ventspils latv. sporta b-bas “Spars” koris;
8. Latv. Jaunatn. sav. Bases-Biržu organ. koris;
9. Liepājas Prefektūras koris;
10. Pērkones Kult. veic. b-bas “Blāzma” koris;
11. Paltmales savies. b-bas koris.
Rīgā, 1931. g. 22. jūnijā.”
“Valsts prezidenta A. Kvieša ceļojošā balva: senlatviešu kokle sidraba kalumā, piešķirta Rucavas Muzikas un dzied. b-bas korim.” (Zeltene, Nr.14 (15.07.1931))
“Valsts prezidenta E. Kvieša kundzes balva: sidrabā kalta rotaslietu pūra lādīte piešķirta Izoldei Gailītis par grezno Krustpils tipa tautastērpu.”
Gan kokle, gan lādīte bija nelieli, simboliski priekšmeti (att. Palielināt 7. Vispārējie Dziesmu svētki), bet svarīgumu tām piešķīra to devēju vārds un ieņemamais amats.
Tautas tērpu parādē Rīgā, Esplanādē, bija redzami dažādu novadu tērpi, ne tikai no Kurzemes. (att. Godalgotie tautas tērpi VII Latvju vispārējos dziesmusvētkos );(att. Godalgotie VII Dziesmu svētkos) Ar balvām un atzinībām tika veidots “tīrās, latviskās” kultūras tēls. Tās meklējumi īpaši aktuāli bija kļuvuši līdz ar neatkarīgas valsts izveidošanu.
Tautiskie tērpi VIII Dziesmu svētkos
1933. gadā, gatavojoties VIII Dziesmu svētkiem, jauni, Apģērbu komisijas apstiprināti tautiskā tērpa ieteikumi vairs netika gatavoti. Iepriekšējās tautisko tērpu burtnīcas bija izdotas tikai pirms diviem gadiem. Tā kā jau 1931. gadā par vienīgajiem pareizajiem latviskajiem tērpiem oficiāli tika atzīti etnogrāfisko paraugu atdarinājumi, jauni ieteikumi nebija nepieciešami. Etnogrāfiskie paraugi, pretstatā modernizētajiem tautiskajiem tērpiem, modei mainoties, nezaudēja savu izteiksmes aktualitāti. Tomēr svētkos, tāpat kā iepriekš, varēja redzēt dažādu laika periodu ieteikumiem atbilstošus tērpus, pat 19. gadsimta nogales ņieburus ar auklu aizdari(att. Palielināt 8.latviešu dziesmu svētki. 60.g. dziesmu svētki). Lejaskurzemes kori, kā parasti, ieradās etnogrāfiskajos tērpos (att. 8. Dziesmu svētki. Rīgā).
Lai aktualizētu tautisko tērpu lietojumu, žurnālā “Zeltene” 1933.–1935. gadā tika publicēta sieviešu tautisko tērpu attēlu un to aprakstu sērija (Dzērvītis, 1933, 1934, 1935, Dzērvīte, 1934, 1935, Niedre, 1933, 1934). Koristi tērpu gatavošanai varēja izmantot arī citas plaši pieejamās latvisko apģērbu paraugu un etnogrāfu pētījumu publikācijas (Eše, 1931 a–b, Rugāja-Boris, Antene, 1931 a–g, Niedre, 1930, 1931, Dzērvītis, 1931 a–d u. c.), kā arī Valsts vēsturiskā un citu muzeju ekspozīcijas un etnogrāfisko materiālu publikācijas (Siliņš, 1930, 1931, Zariņš, 1924–1931 u. c.).
Lai aktualizētu tautisko tērpu lietojumu, žurnālā “Zeltene” 1933.–1935. gadā tika publicēta sieviešu tautisko tērpu attēlu un to aprakstu sērija (Dzērvītis, 1933, 1934, 1935, Dzērvīte, 1934, 1935, Niedre, 1933, 1934). Koristi tērpu gatavošanai varēja izmantot arī citas plaši pieejamās latvisko apģērbu paraugu un etnogrāfu pētījumu publikācijas (Eše, 1931 a–b, Rugāja-Boris, Antene, 1931 a–g, Niedre, 1930, 1931, Dzērvītis, 1931 a–d u. c.), kā arī Valsts vēsturiskā un citu muzeju ekspozīcijas un etnogrāfisko materiālu publikācijas (Siliņš, 1930, 1931, Zariņš, 1924–1931 u. c.).
Tautastērpu skate 1933. gadā
1933. gadā notika otrā tautas tērpu skate. “Tautas tērpu komisijā bez priekšnieka M. Siliņa vēl darbojās profesors Zarriņš un Balodis, mākslin. Dzērvītis, Sudmalis, Kalējs u. c. un viņi jau laikus aizrādīja, ka godalgošanā vispirms ievēros to, cik tērpi būs etnogrāfiski pareizi.” (Bērzkalns, 1965, 417) Arī ziņas par tautas tērpu skates laureātiem rodamas V. Bērzkalna grāmatā: “Valsts prezidenta ceļojošo balvu (kokli) arī šoreiz paturēja Rucavas koŗis, bet otru I godalgu (min. Prezidenta Skujenieka dāvāto kausu) saņēma Bārtas koŗis. Septiņas nākošās I godalgas saņēma Ogreslejas, Alsungas, Gudenieku, Nīcas pamatskolas, Pērkones kultūras veicināšanas b-bas Blāzma, Vārves aizsargu, Ventspils Spara un Ventspils jaunatnes draugu b-bas koŗi, četras II godalgas – Zaļenieku, Liepājas Annas draudzes, Dziesmuvaras un Valmieras latv. b-bas koŗi, bet septiņas III godalgas – Liepājas prefektūras, Sabiles, Skaistkalnes, Priekuļu, Talsu, Matkules un Viesītes koŗi. .. Līdzās tam atzinību ieguva atsevišķu dziedātāju tērpi. Šai sacensībā godalgoja 113 sievietes un 7 vīriešus: 44 ar I, 63 ar II un 13 ar III godalgu.” (Bērzkalns, 1965, 431) Kā redzams no šī uzskaitījuma, galvenās godalgas turpināja saņemt kori no tiem Dienvidkurzemes apvidiem, kur vēl bija dzīva etnogrāfiskā goda tērpa valkāšanas tradīcija. Tas radīja pamatu priekšstatu izveidei par Nīcas, Bārtas un Rucavas apvidus tērpiem kā visu Latviju reprezentējošu tēlu. Turpmākajos gadu desmitos dažādu apstākļu ietekmē tie nostiprinājās aizvien vairāk.
IX Dziesmu svētki 1938. gadā
Pirms IX Vispārējiem Dziesmu svētkiem, 1938. gadā, tika publicēta jauna aprakstu burtnīcu sērija “Novadu tērpi” (Kivicka, Karnups, 1938), kuru nākamajā – 1939. – gadā izdeva vienos vākos kā grāmatu. Lai arī šajā izdevumā nav norādīts, ka tie būtu oficiāli, Apģērbu komisijas apstiprināti ieteikumi, ievadā dota tieša atsauce uz dziesmu svētkiem: ““Novadu tērpus” paredzēts izdot 1938. gadā, lai tos varētu izmantot, gatavojot tērpus dziesmu svētkiem.” (Kivicka, Karnups, 1938, I, 2) Šajā izdevumā jau daudz pamatotāk nekā iepriekš bija noteikti tautastērpu novadi. Salīdzinoši plašais un detalizēti precīzais tautastērpa daļu aprakstu klāsts ļāva šim izdevumam saglabāt savu aktualitāti līdz pat 20. gadsimta nogalei.
IX Dziesmu svētkos 1938. gadā Tautas tērpu komisija netika izveidota un nenotika arī tautas tērpu skate. Iepriekšējos svētkos, 1933. gadā, notikusī skate uz ilgu laiku palika pēdējā. Jāņem vērā tas, ka 20. gadsimta 30. gados latviskais apģērbs, tā valkāšana un darināšana ieguva daudz plašāku vērienu, kas tālu pārsniedza atsevišķa pasākuma – dziesmu svētku – ietvarus. Šis bija laiks, kad beidzot bija sasniegta jau 19. gadsimta nogalē radusies idealizētā vīzija – tautiskais tērps bija redzams ne tikai dziesmu svētkos, bet arī citos sabiedriski svinīgos pasākumos. Tomēr koru ietērpā tieši 30. gadu nogalē iezīmējās unifikācijas tendences. To varēja radīt detalizētie paraugi, kuru atdarinājumos nebija pieļaujamas variāciju iespējas. Biežāk gan tikai brunču audums bija vienāds visām koristēm, kuru, domājams, arī gatavoja kopīgi. Krekli un citas tērpa daļas bija ar nelielām variācijām. Iespējams, tie bija katras dziedātājas atsevišķi gādāti vai pat pašu gatavoti. Kā nepieciešama tērpa komplekta sastāvdaļa bija sievietes ģimenes stāvoklim atbilstoša galvassega – vainags vai sievas cepure. Toties kāju āvumam bieži vien uzmanību neveltīja. Attēlos redzamas gan dažāda veida vasaras kurpes vai pat sporta apavi (baltas tenisčības) un kaprona zeķes. Dziesmu svētkos redzamo tērpu fotoattēlus publicēja kā krāsainas atklātnes (att. Tautas tērpi IX Dziesmu svētkos. Pērkone).
Ar 30. gadiem tautiskā tērpa attīstībā Dziesmu svētku Apģērbu komisija apstiprināja virzību uz etnogrāfisko tērpu rekonstrukciju atdarinājumiem. Par tautiskā tērpa galveno idejisko saturu kļuva klasisko tautas kultūras mantojuma vērtību reprezentācija, rādot daudzveidīgus novadu tērpus. Stingro norobežošanos no modernā, iespējams, radīja tolaik aktuālie “tīrās latviskās” kultūras meklējumi.
IX Dziesmu svētkos 1938. gadā Tautas tērpu komisija netika izveidota un nenotika arī tautas tērpu skate. Iepriekšējos svētkos, 1933. gadā, notikusī skate uz ilgu laiku palika pēdējā. Jāņem vērā tas, ka 20. gadsimta 30. gados latviskais apģērbs, tā valkāšana un darināšana ieguva daudz plašāku vērienu, kas tālu pārsniedza atsevišķa pasākuma – dziesmu svētku – ietvarus. Šis bija laiks, kad beidzot bija sasniegta jau 19. gadsimta nogalē radusies idealizētā vīzija – tautiskais tērps bija redzams ne tikai dziesmu svētkos, bet arī citos sabiedriski svinīgos pasākumos. Tomēr koru ietērpā tieši 30. gadu nogalē iezīmējās unifikācijas tendences. To varēja radīt detalizētie paraugi, kuru atdarinājumos nebija pieļaujamas variāciju iespējas. Biežāk gan tikai brunču audums bija vienāds visām koristēm, kuru, domājams, arī gatavoja kopīgi. Krekli un citas tērpa daļas bija ar nelielām variācijām. Iespējams, tie bija katras dziedātājas atsevišķi gādāti vai pat pašu gatavoti. Kā nepieciešama tērpa komplekta sastāvdaļa bija sievietes ģimenes stāvoklim atbilstoša galvassega – vainags vai sievas cepure. Toties kāju āvumam bieži vien uzmanību neveltīja. Attēlos redzamas gan dažāda veida vasaras kurpes vai pat sporta apavi (baltas tenisčības) un kaprona zeķes. Dziesmu svētkos redzamo tērpu fotoattēlus publicēja kā krāsainas atklātnes (att. Tautas tērpi IX Dziesmu svētkos. Pērkone).
Ar 30. gadiem tautiskā tērpa attīstībā Dziesmu svētku Apģērbu komisija apstiprināja virzību uz etnogrāfisko tērpu rekonstrukciju atdarinājumiem. Par tautiskā tērpa galveno idejisko saturu kļuva klasisko tautas kultūras mantojuma vērtību reprezentācija, rādot daudzveidīgus novadu tērpus. Stingro norobežošanos no modernā, iespējams, radīja tolaik aktuālie “tīrās latviskās” kultūras meklējumi.
Izmantotie avoti:
Publikācijas:
- Bērzkalns, V. (1965) Latviešu dziesmu svētku vēsture, 1864–1940. [B. v.] : Grāmatu draugs.
- Dakers, N. (red.) (1931) VII latvju vispārējie dziesmusvētki 20., 21., 22. jūnijā, 1931 : apcerējumi, programma, svētku gaita. Rīga : Latviešu dziesmusvētku biedrības izdevums Latvijas konservatorijā.
- [Dzērvītis, A.] (1931) Latviešu tautas uzvalki : Dziesmu svētku biedrības izdevums 12 burtnīcās. Rīga : Konservatorija.
- Kivicka, E., Karnups, A. (1938) Novadu tērpi : 15 burtn. Jelgava : Latvijas lauksaimniecības kamera.
- Niedre, J. (1930) Krustpils apvidus jostas. Valsts Vēsturiskā muzeja krājumi I. M. Siliņa red. Rīga : Valsts Vēsturiskais muzejs, 9–18, 23–24.
- Niedre, J. (1931) Latviešu cimdi. Valsts Vēsturiskā muzeja krājumi III. M. Siliņa red. Rīga : Valsts Vēsturiskais muzejs, 11–22.
- Siliņš, M. (red.) (1931) Valsts vēsturiskā muzeja krājumi III. Rīga : Valsts vēsturiskais muzejs. (Skat. arī: Niedre, 1931.)
- Siliņš, M. (red.) (1930) Valsts vēsturiskā muzeja krājumi I. Rīga : Valsts vēsturiskais muzejs. (Skat. arī: Niedre, 1930.)
- Zariņš, R. (sast.) [1924–1931] Latvju Raksti. 3. sēj. Rīga : Valstspapīru spiestuve.
- Eše, M. (1931a) Kā izgatavojams Vidzemes vidienas tautiskais tērps? Atpūta, 329, 2.
- Eše, M. (1931b) Kad un kā valkājami tautas apģērbi. Atpūta, 329, 8.
- Karnups, Ā. (1931) Latviešu tautas uzvalki. Jaunākās Ziņas. 23.05.1931. Nr. 113. 7. lpp.
- Rugāja-Boris, A., Antene, A. (1931a) Kā pagatavot Zemgales tautisko tērpu. Atpūta. 06.03.1931. Nr. 331. [1]; [2]
- Rugāja-Boris, A., Antene, A. (1931b) Kā pagatavot Kuldīgas apkaimes tautastērpu. Atpūta. 20.03.1931. Nr. 333. [1] ; [2]
- Rugāja-Boris, A., Antene, A. (1931c) Kā pagatavot Krustpils apkaimes tautastērpu. Atpūta. 03.04.1931. Nr. 335. [1] ; [2]
- Rugāja-Boris, A., Antene, A. (1931d) Kā pagatavot Piebalgas apkaimes tautastērpu. Atpūta. 17.04.1931. Nr. 337.
- Rugāja-Boris, A., Antene, A. (1931e) Kā pagatavot Rucavas apkaimes tautastērpu. Atpūta. 01.05.1931. Nr. 339.
- Rugāja-Boris, A., Antene, A. (1931f) Kā pagatavot Nīcas apkaimes tautastērpu. Atpūta. 15.05.1931. Nr. 341.
- Rugāja-Boris, A., Antene, A. (1931g) Kā pagatavot Vidzemes tautastērpu. Atpūta. 03.07.1931. Nr. 348.
- Andermanis, K. Jostu aušana. 01.06.1934. Nr. 11.
- Andermanis, K. Prievīšu aušana. 01.07.1934. Nr. 13.
- Dz., A. Lielvārdes krekls ļoti raksturīgā rotājumā – baltā izvilktu diegu šuvumā. 15.08.1933. Nr. 16.
- Dzērvīte, Al. Darināsim pareizu tautas tērpu? 01.04.1935. Nr. 7.
- Dzērvīte, Al. Kā darināmi “Zeltenes” šī nr. vākā attēlotie tautas tērpi? 15.02.1935. Nr. 4.
- Dzērvīte, Al. Kā darināms Kokneses tautas tērps. 01.02.1935. Nr. 3.
- Dzērvīte, Al. Kā darināms Rucavas tautas tērps? 15.03.1935. Nr. 6.
- Dzērvīte, Al. Kā darināms Zemgales apvidus sievu tērps? 15.09.1935. Nr. 18.
- Dzērvīte, Al. Kā pagatavojami Smiltenes un Dignājas novadu tautas tērpi? 15.10.1935. Nr. 20.
- Dzērvīte, Aleksandra. Kā mājās pagatavot pareizu tautas tērpu. 01.10.1934. Nr. 19 ; 15.10.1934. Nr. 20 ; 01.11.1934. Nr. 21.
- Dzērvītis, A. (1931a) Krustpils tipa villaine. Zeltene. 01.02.1931. Nr. 3
- Dzērvītis, A. (1931b) Jostu un prievīšu aušana ar veltņa palīdzību. Zeltene. 15.02.1931. Nr. 4
- Dzērvītis, A. (1931c) Krustpils un Vidzemes vidienes tautas apģērbi, to darināšana un valkāšanas veidi. Zeltene. 15.03.1931. Nr. 6 , 01.04.1931. Nr.7
- Dzērvītis, A. (1931d) [Zemgales un Krustpils tērpa daļu gatavošana]. Zeltene. 01.04.1931. Nr. 7 31.lpp.
- Dzērvītis, A. Liepājas-Aizputes tipa tautas tērpa pagatavošana. 15.08.1935. Nr. 16.
- Dzērvītis, A. Mūsu tautas tērpi. 01.07.1933. Nr. 13 ; 15.07.1933. Nr. 14 ; 15.10.1933. Nr. 20.
- Dzērvītis, A. Sievu galvas sega Bebrenes pagastā. 15.12.1933. Nr. 24.
- Dzērvītis, A., Dzērvīte, Al. Talsu novada tautas tērps. 01.05.1935. Nr. 9.
- Niedre, J. Jostu siešanas paņēmieni latvietes tērpam. 01.05.1934. Nr. 9.
- Niedre, J. Latviešu tautas tērpu raksti. 01.02.1934. Nr. 3 ; 15.02.1934. Nr. 4 ; 01.03.1934. Nr. 5.
- Niedre, J. Rakstu un krāsu saskaņa latvietes tērpā. 15.05.1934. Nr. 10 ; 01.06.1934. Nr. 11 ; 15.06.1934. Nr. 12. ;
- Niedre, J. Saktis latviešu tautas tērpā. 01.08.1934. Nr. 15 ; 15.08.1934. Nr. 16.
- Niedre, J. Zeltenē reproducētie tautas tērpi. 01.12.1933. Nr. 23 ; 15.12.1933. Nr. 24.
- Niedre, J. Zeltenē reproducētie tautas tērpi. 01.07.1934. Nr. 13.
- Rucavas tautas tērpi. 1933. Nr. 2 ; 1933. Nr. 4-1. ; 1933. Nr. 4-2. ;
- Zariņš, R. Kas jāievēro pareizi atdarinot latviešu etnogrāfiskos tērpus. 01.04.1933. Nr. 7.
