Jūgendstila tautastērpi
1904–1910

Tiek turpināts modernā latviskā tērpa virziens. Jaunajos tērpos, kuriem ir astoņi varianti, tiek apvienotas modernās jūgendstila iezīmes ar etnogrāfiskā tērpa elementiem.


Nākamie Dziesmu svētki, pēc skaita piektie, tika plānoti 1904. gadā. Tiem gatavojoties, izveidoja jaunu Apģērbu komisiju (tās pilnu sastāvu pagaidām vēl nav izdevies noskaidrot), kura lēma par dziedātāju vēlamo izskatu svētkos. Ieteikumi tapa 1904. gada sākumā, tomēr svētki togad nenotika. Sakarā ar zaudējumu Krievijas-Japānas karā, kā arī sabiedriskās spriedzes dēļ, kura izvērtās 1905. gada revolūcijā, cariskās Krievijas administrācija nedeva atļauju Rīgā rīkot Vispārējos latviešu Dziesmu svētkus. Svētku rīkošana tika atlikta. V Dziesmusvētkus izdevās sarīkot tikai 1910. gadā

Tomēr svētku atlikšana tautisko tērpu tālāku attīstību neietekmēja. 20. gadsimta sākumā, 1904. gadā gatavojoties V Dziesmu svētkiem, latviešu sabiedrībā bija mainījies priekšstats par latviska tērpa izskatu. Tam bija vairāki iemesli.

Pirmkārt, 1896. gadā Rīgā sarīkotā Latviešu etnogrāfiskā izstāde deva būtisku ieguldījumu sabiedrības izglītošanā par tautas etnogrāfisko kultūras mantojumu, tajā skaitā tradicionālo apģērbu. Otrkārt, 20. gadsimta sākumā bija mainījies valdošais mākslas stils. 19. gadsimta romantismu nomainīja jaunais mākslas virziens – jūgendstils. Viens no spilgtākajiem tā pārstāvjiem lietišķajā grafikā, mākslinieks Jūlijs Madernieks, Dziesmu svētku Apģērbu komisijas uzdevumā zīmēja jaunos metus svētkos velkamajiem tautiskajiem tērpiem. (att. Tautas apģērbu paraugi) Viņa zīmētajos tautisko tērpu paraugos bija apvienotas tradicionālā apģērba un modernā mākslas stila iezīmes. Tērpa komplektācija bija papildināta ar villaini un vainagu, kas iepriekšējos svētkos vēl nebija tērpa sastāvdaļas. Pievienotajā aprakstā bija ne tikai sniegti ieteikumi saskaņot brunču, ņiebura vai jakas un vainaga pamatnes krāsas, bet tas bija arī papildināts ar shematizētiem rotājuma zīmējumiem, kurus varēja izmantot, komponējot tērpa rotājumu. (Austrums. 1904. Nr. 1.)

Tāpat kā iepriekšējos svētkos arī šoreiz tautiskie tērpi bija domāti tikai sievietēm. Vīriešiem bija paredzēts svētkos ierasties “parastos” goda tērpos, kādus viņi vilka uz jebkuru citu svinīgu pasākumu. Toties sieviešu tērpi tika piedāvāti astoņos variantos, nevis vienā vai divos kā iepriekš. Tomēr katrs no šiem zīmējumiem reprezentēja latvisko tērpu kopumā, tajos netika rādītas lokālās atšķirības. Šai laikā tautiskais tērps vēl bija vērsts uz diezgan vispārinātām latviskuma vizuālajām izpausmēm. Arī tā radītais koptēls – jauna sieviete ar vainagu – bija simbolisks tēls, kas nebija tieši saistāms ar konkrētas tērpa valkātājas biogrāfiju, viņas kā neprecētas vai precētas sievietes statusu. Par spilgtāko šī laika tautiskā tērpa saturisko iezīmi uzskatāms latviskā un modernā apvienojums, rādot latviešus kā modernu tautu.

Mākslinieka J. Madernieka zīmētos tautiskā tērpa variantus var uzskatīt par pēdējo mēģinājumu radīt vienotu latviešu nacionālo tērpu. Lai gan tajā laikā vēl nebija vienotas Latvijas valsts un arī apzīmējums “nacionālais tērps” radās daudzus gadus vēlāk, iespējams, tieši periodā pirms savas valsts izveidošanas vienota nacionālā tērpa ideja bija visaktuālākā. Vienotas nacionālas kopības ideja vēl nebija realizējusies valstiskā veidojumā, un šie nākotnes sapņi (apzinātie un neapzinātie) tika ietverti dažādos izpausmes veidos, arī tautu vienojošā svētku tērpā.

Dziesmu svētku Apģērbu komisijas apstiprinātie J. Madernieka zīmētie modernie tautiskie tērpi izsauca visai asus cita mākslinieka – Riharda Zariņa – iebildumus. Latviešu preses slejās norisinājās publiska domu apmaiņa par to, kādiem ir jābūt latviešu tautiskajiem tērpiem jeb, kā toreiz teica, “tautiskiem apģērbiem”, “tautas uzvalkiem” u. tml. (Rīgas Avīze. 1904. Nr. 7 ; Rīgas Avīze. 1904. Nr. 13 ; Rīgas Avīze. 1904. Nr. 33 ; Mājas Viesis. 1904. Nr. 6 ; Mājas Viesis. 1904. Nr. 7 ; Mājas Viesis. 1904. Nr. 8) Sākotnēji sarakste laikraksta “Rīgas Avīze” slejās notika starp māksliniekiem R. Zariņu un J. Madernieku. R. Zariņš pārmeta J. Maderniekam neprofesionalitāti un noliedza viņa veidotos tautiskā tērpa variantus kā nepareizus. Atbildot uz aicinājumu ne tikai kritizēt, bet sniegt arī konstruktīvus alternatīvus risinājumus, R. Zariņš žurnālā “Austrums” publicēja gan savu tautisko tērpu zīmējumu (att. Tautiski apģērbi)Austrums, Nr.4 (01.04.1904), gan garāku aprakstu sēriju par muzejā esošajiem tradicionālajiem tautas tērpiem. ( Austrums. 1904. Nr. 3 ; Austrums. 1904. Nr. 4 ; Austrums. 1904. Nr. 5 ; Austrums. 1904. Nr. 6 ; Austrums. 1904. Nr. 9 ; Austrums. 1904. Nr. 10 )

Diskusijā, aizstāvot J. Madernieka veidotos tautisko tērpu modernos variantus, iesaistījās mākslinieks Janis Rozentāls (Rīgas Avīze. 1904. Nr. 14.) , kā arī rakstnieks Reinis Kaudzīte (Rīgas Avīze. 1904. Nr. 28.). Paliekošais no šīs diskusijas varētu būt J. Rozentāla dotais raksturojums tautisko tērpu izveides būtībai: “Priekš visām lietām mums te sevišķi jāpatur acīs starpība starp vēsturiskiem kostīmiem un to tautas apģērbu, kāds jāvēlas, lai to tautā nēsātu. Nav jau nodoms sarīkot kādus vēsturiskus kostīmu svētkus, bet, pamatojoties uz tautas vēsturisko garšu un stilu, dot dzīvus, attīstības spējīgus paraugus lietošanai. Dzīvus tādā ziņā, lai tie nebūtu pretīgi tautas tagadējai daiļuma sajūtai, jo citādi tā tos nenēsās. .. Priekš tam vajadzīgs smalki sijāt, izjust un izšķirt tipisko no nevērtīgā, iz maiņošajām parādībām izķert paliekamo, un tas prasa bez ilgas nodarbošanās, vēl sevišķu apdāvinājumu. Tādēļ radīt apģērbu, kas lai būtu skaists, tautiski oriģinels un turklāt tik vienkāršs, ka to lai katrs varētu viegli izgatavot – tas būtu liels kultūras darbs un panākams tikai tad, kad visi, kuŗiem uz to ir spēja un dāvanas pie tam strādātu.” (Rīgas Avīze. 1904. Nr. 14.)

Savu viedokli par tautiskajiem tērpiem vēlāk, jau Dziesmusvētku norises gadā, izteica arī rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš (Latvija. 1910. Nr. 65)

V Dziesmu svētki notika laikā, kad latviešu sabiedrība bija idejiski sašķelta starp Jaunās strāvas domubiedriem, kam galvenā aktualitāte šķita sabiedriski politiska šķiru cīņa, un aprindām, kas bija saistītas ar Rīgas Latviešu biedrību un turpināja uzturēt tautiskuma centienus. Tas atspoguļojās arī attieksmē pret tautiskā tērpa darināšanu un valkāšanu. Atbalsts koristu vidū īpaša tautiskā tērpa darināšanai bija salīdzinoši mazāks nekā iepriekš, kā tas noprotams no svētku apskata ziņojumiem. Arī attēlu no šiem svētkiem saglabājies maz. Tomēr tajos redzami svētku dalībnieki gan tērpos, kas darināti pēc J. Madernieka zīmētajiem metiem (att. Cēsu koristi V Dziesmu svētku laikā), gan pārmantotajos tradicionālajos tautas tērpos (att. Rucavas jauktā kora dziedātājas no Lejaskurzemes V Dziesmu svētku laikā). 20. gadsimta sākumā šie ieteikumu īstenojumi redzami ne tikai koru, bet arī individuālajos tērpos (att. Meitene 20. gadsimta sākuma ieteikumiem atbilstošā tautiskā tērpā).

Uz augšu