Tuvojoties nākamajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem, latviešu sabiedrība atkal pievērsās tautiskā tērpa jautājumam. Šoreiz latviešu preses izdevumos par to rakstīja aktīva latvisko ideju paudēja, sieviešu emancipācijas virzītāja Hermīne Zālīte. Viņa bija izdevuma “Mājas Viesis” redaktora Pētera Zālītes sieva un šī izdevuma mākslinieciskā veidotāja. Viņas uzskati tautisko tērpu jautājumā nebija viennozīmīgi. Neskatoties uz to, ka viņa ļoti aktīvi mudināja sievietes gan pilsētās, gan laukos ģērbties moderni, tieši viņa radīja jaunu, košu un greznu tautiskā tērpa variantu. Stilistiski tas līdzinājās jau iepriekšējiem – tas bija atbilstošs tautiskā romantisma priekšstatiem par idealizēto zemnieku senatni. H. Zālītes darbība tautiskā tērpa izveidē iezīmīga ar to, ka viņa bija pirmā, kas senā tērpa vizualizācijai kā avotu izmantoja latviešu tautasdziesmas.
(Mājas Viesis. 1894. Nr. 10.)
Un tieši viņa bija tā, kura pirmā pauda viedokli, ka tautiskajam tērpam jābūt kā greznai rotai, vērtībai, ar kuru var lepoties. Viņas ideāls bija tautiskais tērps kā pašlepnuma sastāvdaļa un tā izpausmes veids. Šī ideja ir bijusi ļoti dzīvotspējīga un savu aktualitāti ir saglabājusi arī mūsdienās.
1894. gadā, gadu pirms IV Dziesmu svētkiem, H. Zālīte publicē savus ieteikumus latviešu tautiskā tērpa izskatam, kurus papildina zīmējums.
(att. Latviešu tautas apģērbs)
“Savām cien. zeltenēm pasniedzam šoreiz paraugu, pēc kuŗa tās, kas to vēlas, var pagatavot īsti lepnus un krāšņus tautas apģērbus. Ja gribētu tautas apģērbu jo krāšņu, tad svārki jāpagatavo iz zila zīda, ņieburs iz tumši zila vai melna zīda-samta, priekšauts iz dzeltena zīda-atlasa, un krekliņš iz indiešu muslina. Kad tikdaudz negribētu izdot, tad jau var arī šo apģērbu pagatavot iz vilnaina auduma. Krekliņam ap kaklu jāliek 5 un piedurkņu galos 10 santimetru platas, kupli ievilktas knipeles (spices), pagatavotas iz ļoti smalkiem linu diegiem. Ņieburs priekšā saāķējams, josta arī no tās pašas drēbes vai zīda lentes. Ņieburam ap kakla izgriezumu 10 santim. platas knipeles iz dzeltena zīda diega. Kad priekšautu pagatavo iz zīda-atlasa vai vilainas drēbes, tad tas jāliek uz plānas marslina oderes; priekšautam gar apakšmalu arī iz dzeltena zīda diega pagatavotas 20 santim. platas knipeles. Svārki varētu būt ap 6 olektim plati, pie jostas vietas ievilkti, vai smalki faltēti. Še klāt piedotie musturi izšujami ar krāsotu zīda diegu uz ņiebura, jostas un priekšauta. .. Kātiņi, lapiņas un sīkie zariņi izstrādājami ar olīvu zīda diegu, lielākie ziediņi tā, ka tur krāsa pāriet no gluži balta iekš bāli sārta, mazie pumpuriņi īsti sārtas krāsas jāšuj, uzplaukušajiem ziediņiem vidus jāizstrādā ar dzeltenu zīdu. Ar labu garšu un saprašanu izstrādāti, tie izskatīsies kā dabā auguši ābeļu ziedu zariņi. Vainadziņš jāliek pagatavot no pusplaukušiem ābeļu ziediem, matu pīnes galā jāiepin zīda lente, 5 sant. plata un vismaz trīs olektis gara. Krelles Latv. tautas apģ. vislabāki piederas iz dzintara, sakti, ar kuŗu krekliņš pie kakla sasprausts, jāliek pagatavot iz sudraba. .. Kāju apģērbs pie Latv. tautas apģērba pa laikam baltas zeķes un seklas kurpes.”
(Mājas Viesa Literāriskais Pielikums. 1894. Nr. 10.)
Daļā latviešu sabiedrības šis greznais un košais tautiskā tērpa variants guva atsaucību un to gatavā veidā vai tā gatavošanai nepieciešamās sastāvdaļas varēja pat iegādāties pie kāda tirgotāja Sandera (Zandera) Martinsona.
(Mājas Viesis. 1895. Nr. 21.)
Tomēr citi to nepieņēma kā atbilstošu priekšstatiem par latviskumu reprezentējošu apģērbu. (Tēvija. 1894. Nr. 15. 2. lpp.) Iespējams, to neatbalstīja arī Dziesmu svētku Apģērbu komisija, jo 1895. gadā kā apstiprinātos ieteikumus publicēja citu zīmējumu un citu aprakstu:
(att. Tautas apģērbs) “Svārki šim apģērbam var nākt no gaišpelēka vienāda pašu darināta auduma, bez jebkāda izrotājuma; ņieburs nāk no melna samta ar zelta sutažas vaj šņorītes izrotājumu gar malu, priekš kam še zīmēts musturs, kas izšūts ļoti labi izskatās un diezgan ātri izstrādājams arī tādām zeltenēm, kuras nav sevišķi daudz ar izšuvumiem nodarbojušās. Ņiebura augšas stūri apaļiski izgriezti, un tas priekšā ar āķiem saāķējams. Priekš krekliņa un priekšauta vajaga ņemt baltu pusbatistu, kas tādēļ, ka tas drusku caurspīdīgs, izskatās ļoti glīti, daudz glītāki kā jebkura balta bieza drēbe, sevišķi tad, kad tas izrotāts ar spicēm, kuras pagatavotas no smalkiem linu diegiem. Krekliņam ap kaklu un piedurkņu galiem nāk apkakles un aproču vietā atliektas špices; priekšautam gar lejas malu nāk tāda pat spice kā krekliņam un augstāk divas kārtas tur klāt piederīgas “einzaces”, izšuvumi nekādi uz priekšauta nenāk; ap vidu nāk jostas vietā zila vai sarkana puķota zīda lenta, priekšā sasieta, tā kā tai gari gali plivinājas uz leju, kas dod šim vienkāršajam apģērbam lepnu izskatu. Pie kakla krekliņš ar sudraba saktu sasprausts, ap kaklu nāk dzintara krelles, galvas rota bāli-sārto mārpuķīšu vainadziņš, kāju apģērbs – baltas zeķes un seklas kurpes.” (Mājas Viesa Literāriskais Pielikums. 1895. Nr. 6. 93.–96. lpp.)
Tāpat kā iepriekš šis Apģērbu komisijas apstiprinātais tautiskā tērpa variants bija tikai ieteikums dziedātāju vēlamajam izskatam. Līdztekus tam izskanēja arī aicinājums uz svētkiem ierasties senajos sava apvidus tērpos, ja tādi vēl kur saglabājušies:
“Tikai tanīs apgabalos, kuŗos vairs nav sastopams it nekāds īpašs tautas apģērbs, vajadzētu ķerties pie tautas apģērba parauga. .. bet lielāko svaru vajadzētu likt uz tiem apģērbiem, kas vēl uzglabājušies dažos vidos. Šo vidu dziedātājām derētu tērpties taisni sava apgabala apģērbā, caur to panāktum gan dažādību sīkumos, bet vispārībā nebūt netiktu traucēta tā apģērba nozīme, ko mēs še aizstāvam, proti: kostīma svars ārējā izskata cildināšanai. Zīmējoties uz dziedātājiem (vīriešiem), principā pilnīgi aizstāvam domas, ka arī tiem vajadzētu ģērbties tautas apģērbā. Bet še priekšlikums jo grūtāki izdarāms, tādēļ, ka vīriešiem vēl mazāk kur uzglabājies kāds īpašs tautas apģērbs.”
(Tēvija. 1895. Nr. 13.)