Nacionālā tērpa jaunrades pirmie soļi
1888–1895

Pirmo reizi latviešu sabiedrībā tiek izteikti uzskati, ka piederību latviešu tautai varētu apzināti paust ar īpaša svētku tērpa palīdzību. Tiek jaunradīts nacionālais tērps tautiskā romantisma stilistikā.

Gatavojoties III Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem, latviešu avīzēs aizsākās publiski pārspriedumi par dziedātāju vēlamo izskatu gaidāmajos svētkos. Diskusiju uzsāka toreiz vēl jaunais Irlavas skolotāju semināra audzēknis, vēlākais mācītājs Ludis Bērziņš (Ludvigs Ernests Bērziņš) ar pseidonīmu Pabērzis: “.. lai uzturētu tautisku pašapziņu, tauta jāmudina tautiski ģērbties, un es domāju, ka tas vislabāki izdarāms mūsu dziedāšanas svētkos, mūsu goda dienā. .. Cik ļoti labu iespaidu tas padarītu uz katru, ka tas redzētu tautas svētkos tautu lepojoties savās pašas drānās! .. Vai mūsu tautas izstrādājumi nav pietiekoši glīti? Domāju gan, ka viņiem nav jākaunas rādīties pasaulei. Neesmu arī domājis, ka būtu jāģērbjas kādos senlaiku brunčos, bet gribēju tik pamudināt, lai svētku drēbes šūdinātu iz pašu audumiem, kas lielākai daļai no svētku apmeklētājiem visvieglāki iegūt, kas nesagādātu makiem paģiras un mums palīdzētu atsvabināties no modes verdzības.” (Balss. 1888. Nr. 3.)

Izteiktās domas pauda to pašu, ko ar saviem tērpiem jau iepriekšējos svētkos rādīja Tirzas koris, kuram tērpi bija šūti no pašaustiem audumiem. Tomēr šie laucinieku apģērbi vairs nebija tradicionālie tautas tērpi. Pat Kurzemes guberņas dienviddaļas pagastos, kur visai ilgi vēl saglabājās tradicionālā tautastērpa lietojums īpašās svētku reizēs, svētdienās ļaudis jau ģērbās atbilstoši laikmetīgajai modei. (att. Jēkabs Janševskis)

Pirms III Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem latviešu sabiedrībā pastāvēja trīs viedokļi par to, kāds varētu izskatīties apģērbs, kurš būtu uzskatāms par latvisku.

1. Tā laika laucinieku svētku apģērbs – laikmetīgās modes piegriezumam atbilstošs apģērbs, kas šūts no laukos austa auduma. Lauku vidē tāds svētku apģērbs bija bieži redzams līdz pat 20. gadsimta sākumam un pat Pirmajam pasaules karam.
(att. Mēdzūlas pagasta Līču saimniece Līze Dāders ar dēlu Jāni)

2. Jāatjauno tas tērpa veids, kādu valkāja iepriekšējās paaudzes pirms 50 vai 100 gadiem: “Kā katra cita atmiņa, kas mums atgādina sentēvu darbus un dzīvi, mums mīļa, dārga, tā arī tautiskie apģērbi, tiešām tādi, kādus mūsu tēvi nēsājuši priekš piecdesmit un simts gadiem, būtu dārga piemiņa. Mūsu dziedāšanas svētkiem būtu labu tiesu lielāks svars, lielāka vērtība, ja redzētum pulciņu latviešu zeltenītes, latviešu jaunekļus tiešām tādos uzvalkos ģērbtus, kā ģērbās priekš piecdesmit un simts gadiem.”
(Balss. 1888. Nr. 16.) Mūsdienu izpratnē tas būtu tradicionālais latviešu tautas tērps. (att. Anna Menģele)

3. Tam iebilda trešā viedokļa piekritēji, kuri uzskatīja ka 19. gadsimta “brīvajam latvietim”, kurš vairs nebija saistīts dzimtbūšanas atkarībā, nevajag tērpties “vergu laiku”, t. i., dzimtbūšanas laikā valkātās drēbēs. Tradicionālo apģērbu daudzi vēl aizvien turpināja uzskatīt par apspiestās, zemākās sabiedrības kārtas – zemnieku identitātes zīmi. Tā vietā tika ieteikts radīt jaunu, modernu tērpu, kurā laikmetīgais būtu apvienots ar latviskā tērpa iezīmēm: “Tā tad atliek tikai pēdējais ceļš, pieņemt kādu jaunu apģērbu, kam zināms par paraugu lai būtu viens vai vairāk senākie apģērbi.”
(Balss. 1888. Nr. 16.) “Mums šķiet, ka tautisku apģērbu ievešana vairāk veicinās taupību, nekā tagadējā dzīšanās pēc jaunajām modēm. Tautisku apģērbu labums ir jau tas, ka tautiski uzvalki negrozās pēc modēm, bet paliek pastāvīgi. Tad arī pie tautiskiem apģērbiem ne kad plaisma starp tautas bagātāku un nabadzīgāku daļu nepaliks tik plata un acīs krītoša, kā tas tagad notiek.” (Balss. 1888. Nr. 21.)



Kamēr preses slejās norisinājās publiska diskusija, par dziedātāju tērpu vēlamo izskatu sprieda arī Rīgas Latviešu biedrības Svētku komiteja. (Lautehnbahs, 1888. 16. lpp.) Šī jautājuma izlemšanai tika izveidota īpaša Apģērbu komisija, kuras uzdevumā tika uzzīmēti pirmie ieteikumi tautiskā tērpa izskatam. (att. Latvju sieviešu vispārīgs apģērbs) Iespējams, šī zīmējuma autors bija pirmais latviešu etnogrāfs Miķelis Skruzītis, kurš bija arī Apģērbu komisijas rakstvedis. Tērpu attēlu lapas otrā pusē papildināja apraksts, kurš bija publicēts arī avīzē “Balss”. (Balss. 1888. Nr. 21.)

“Izskaidrojumi pie Latvju sieviešu vispārīga apģērba.
1. Galvas rota: zīļu pusvaiņags, puķu vainadziņš vai arī tik kāda puķe. Mati – divās bizēs vai ap galvu aplikti, vai karājošies; galos iepītas lentas vai sasietas cilpās, vai arī izlaistas.
2. Kakla rota: sakta (brošas vīzē) un krelles divās vai trijās kārtās.
3. Krekls ar knipeļu apkakli; uzpleči (laidiņi) un aproces raibi izrakstīti.
4. Ņieburs (knēpe) vienkrāsains, bez piedurknēm, vai apaļi vai stūraini izgriezts, un priekšā saāķējams; arī atļauts to nošūt divām no augšas uz leju ejošām pogu rindām, kas šķērsu savienojamas šņorēm.
5. Brunči (svārki) kroķaini, gan vienkrāsaini, gan gaŗeniski strīpaini; ja vienkrāsaini, tad apakšā šķērsu strīpas ieteicamas; brunčiem der būt gaišākiem par ņieburu.
6. Priekšauts balts, apakšgalā raibi izrakstīts; izrakstījumi balti, zili vai sarkani – tikai vienā krāsā.
7. Ja brunči un priekšauts sienami virs ņiebura, tad arī josta ievēlama; josta var būt iz ādas vai izšūtas drēbes, ar metāla sprādzi.
8. Apavi: seklas kurpes, gaišas vienkrāsainas, vislabāk baltas zeķes.


Piezīmes:
a) Visas še zīmētas apģērbu daļas un rotu daļas it nebūt nav kāds bezpamatīgs Apģērbu komisijas sadomājums, bet ņemts no Latviešu tautā agrāk un pa daļai arī vēl tagad šur tur lietotiem apģērbiem un tikai pēc tagadējo laiku garšas sakārtotas.
b) Zīmējumos krāsas – to starpā arī zelts un sudrabs – ņemtas tikai paraugam, – tās katrs var izvēlēties, pēc patikšanas. Latviešu tautas mīļākās krāsas ir bijušas un ir vēl tagad: balta, zila, sarkana.”


Īpašs tautisks apģērbs bija paredzēts tikai sievietēm, jo “priekš vīriešiem neatradīs neviena senāku laiku uzvalka, kas apmierinātu nēsātāja daiļuma garšu.” (Balss. 1888. Nr. 16.)

Krāsās nodrukātā lapa ar tautiskā tērpa paraugu zīmējumu tika izsūtīta visiem 124 koriem, kas bija pieteikuši savu dalību gaidāmajos dziesmu svētkos. Tomēr tas, vai koristes vēlas darināt kādus īpašus tautiskos tērpus vai arī ģērbties tā, kā bija ierasts iepriekš, tika atstāts pašu dziedātāju ziņā. Tautiskais tērpa izskats bija kā ieteikums, nevis stingra prasība. Līdztekus tam tika teikts, ka kori, ja to apkārtnē saglabājušies senie tautas uzvalki, t. i., tradicionālie tautastērpi, uz svētkiem var tērpties arī tajos. (Balss. 1888. Nr. 17.)

Pēc paraugu publiskošanas izskanēja arī jaunveidoto tērpu ieteikumu kritika, atzīmējot, ka tie vairāk līdzinoties šveiciešu vai tiroliešu, nevis latviešu tērpiem. (Dienas Lapa. 1888. Nr. 66. 3. lpp.)

Aicinājumam tērpties tautiski sekoja daudzi kori. (att. Džūkstes koris III Dziesmu svētku laikā)Šie tērpi uzskatāmi par pirmajiem latviešu nacionālā tērpa variantiem, jo ar tiem uzskatāmā veidā tika pausta vienota piederība latviešu tautai. Jaunos tērpus ar atzinību uzņēma arī plašāka latviešu sabiedrība, kā tas bija lasāms svētku apskatos. (Lautenbahs, 1888, 25.–26. lpp.; Dienas Lapa. 1888. Nr. 139.) Lai arī šie tērpi tikai daļēji atbilda latviešu kultūras mantojumam (par kuru toreiz zināšanas bija vēl visai mazas), plaša latviešu sabiedrības daļa pieņēma tos kā tautu vienojošu vizuālo elementu.

Tuvojoties nākamajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem, latviešu sabiedrība atkal pievērsās tautiskā tērpa jautājumam. Šoreiz latviešu preses izdevumos par to rakstīja aktīva latvisko ideju paudēja, sieviešu emancipācijas virzītāja Hermīne Zālīte. Viņa bija izdevuma “Mājas Viesis” redaktora Pētera Zālītes sieva un šī izdevuma mākslinieciskā veidotāja. Viņas uzskati tautisko tērpu jautājumā nebija viennozīmīgi. Neskatoties uz to, ka viņa ļoti aktīvi mudināja sievietes gan pilsētās, gan laukos ģērbties moderni, tieši viņa radīja jaunu, košu un greznu tautiskā tērpa variantu. Stilistiski tas līdzinājās jau iepriekšējiem – tas bija atbilstošs tautiskā romantisma priekšstatiem par idealizēto zemnieku senatni. H. Zālītes darbība tautiskā tērpa izveidē iezīmīga ar to, ka viņa bija pirmā, kas senā tērpa vizualizācijai kā avotu izmantoja latviešu tautasdziesmas. (Mājas Viesis. 1894. Nr. 10.) Un tieši viņa bija tā, kura pirmā pauda viedokli, ka tautiskajam tērpam jābūt kā greznai rotai, vērtībai, ar kuru var lepoties. Viņas ideāls bija tautiskais tērps kā pašlepnuma sastāvdaļa un tā izpausmes veids. Šī ideja ir bijusi ļoti dzīvotspējīga un savu aktualitāti ir saglabājusi arī mūsdienās.

1894. gadā, gadu pirms IV Dziesmu svētkiem, H. Zālīte publicē savus ieteikumus latviešu tautiskā tērpa izskatam, kurus papildina zīmējums. (att. Latviešu tautas apģērbs) “Savām cien. zeltenēm pasniedzam šoreiz paraugu, pēc kuŗa tās, kas to vēlas, var pagatavot īsti lepnus un krāšņus tautas apģērbus. Ja gribētu tautas apģērbu jo krāšņu, tad svārki jāpagatavo iz zila zīda, ņieburs iz tumši zila vai melna zīda-samta, priekšauts iz dzeltena zīda-atlasa, un krekliņš iz indiešu muslina. Kad tikdaudz negribētu izdot, tad jau var arī šo apģērbu pagatavot iz vilnaina auduma. Krekliņam ap kaklu jāliek 5 un piedurkņu galos 10 santimetru platas, kupli ievilktas knipeles (spices), pagatavotas iz ļoti smalkiem linu diegiem. Ņieburs priekšā saāķējams, josta arī no tās pašas drēbes vai zīda lentes. Ņieburam ap kakla izgriezumu 10 santim. platas knipeles iz dzeltena zīda diega. Kad priekšautu pagatavo iz zīda-atlasa vai vilainas drēbes, tad tas jāliek uz plānas marslina oderes; priekšautam gar apakšmalu arī iz dzeltena zīda diega pagatavotas 20 santim. platas knipeles. Svārki varētu būt ap 6 olektim plati, pie jostas vietas ievilkti, vai smalki faltēti. Še klāt piedotie musturi izšujami ar krāsotu zīda diegu uz ņiebura, jostas un priekšauta. .. Kātiņi, lapiņas un sīkie zariņi izstrādājami ar olīvu zīda diegu, lielākie ziediņi tā, ka tur krāsa pāriet no gluži balta iekš bāli sārta, mazie pumpuriņi īsti sārtas krāsas jāšuj, uzplaukušajiem ziediņiem vidus jāizstrādā ar dzeltenu zīdu. Ar labu garšu un saprašanu izstrādāti, tie izskatīsies kā dabā auguši ābeļu ziedu zariņi. Vainadziņš jāliek pagatavot no pusplaukušiem ābeļu ziediem, matu pīnes galā jāiepin zīda lente, 5 sant. plata un vismaz trīs olektis gara. Krelles Latv. tautas apģ. vislabāki piederas iz dzintara, sakti, ar kuŗu krekliņš pie kakla sasprausts, jāliek pagatavot iz sudraba. .. Kāju apģērbs pie Latv. tautas apģērba pa laikam baltas zeķes un seklas kurpes.” (Mājas Viesa Literāriskais Pielikums. 1894. Nr. 10.)

Daļā latviešu sabiedrības šis greznais un košais tautiskā tērpa variants guva atsaucību un to gatavā veidā vai tā gatavošanai nepieciešamās sastāvdaļas varēja pat iegādāties pie kāda tirgotāja Sandera (Zandera) Martinsona. (Mājas Viesis. 1895. Nr. 21.)

Tomēr citi to nepieņēma kā atbilstošu priekšstatiem par latviskumu reprezentējošu apģērbu. (Tēvija. 1894. Nr. 15. 2. lpp.) Iespējams, to neatbalstīja arī Dziesmu svētku Apģērbu komisija, jo 1895. gadā kā apstiprinātos ieteikumus publicēja citu zīmējumu un citu aprakstu: (att. Tautas apģērbs) “Svārki šim apģērbam var nākt no gaišpelēka vienāda pašu darināta auduma, bez jebkāda izrotājuma; ņieburs nāk no melna samta ar zelta sutažas vaj šņorītes izrotājumu gar malu, priekš kam še zīmēts musturs, kas izšūts ļoti labi izskatās un diezgan ātri izstrādājams arī tādām zeltenēm, kuras nav sevišķi daudz ar izšuvumiem nodarbojušās. Ņiebura augšas stūri apaļiski izgriezti, un tas priekšā ar āķiem saāķējams. Priekš krekliņa un priekšauta vajaga ņemt baltu pusbatistu, kas tādēļ, ka tas drusku caurspīdīgs, izskatās ļoti glīti, daudz glītāki kā jebkura balta bieza drēbe, sevišķi tad, kad tas izrotāts ar spicēm, kuras pagatavotas no smalkiem linu diegiem. Krekliņam ap kaklu un piedurkņu galiem nāk apkakles un aproču vietā atliektas špices; priekšautam gar lejas malu nāk tāda pat spice kā krekliņam un augstāk divas kārtas tur klāt piederīgas “einzaces”, izšuvumi nekādi uz priekšauta nenāk; ap vidu nāk jostas vietā zila vai sarkana puķota zīda lenta, priekšā sasieta, tā kā tai gari gali plivinājas uz leju, kas dod šim vienkāršajam apģērbam lepnu izskatu. Pie kakla krekliņš ar sudraba saktu sasprausts, ap kaklu nāk dzintara krelles, galvas rota bāli-sārto mārpuķīšu vainadziņš, kāju apģērbs – baltas zeķes un seklas kurpes.” (Mājas Viesa Literāriskais Pielikums. 1895. Nr. 6. 93.–96. lpp.)

Tāpat kā iepriekš šis Apģērbu komisijas apstiprinātais tautiskā tērpa variants bija tikai ieteikums dziedātāju vēlamajam izskatam. Līdztekus tam izskanēja arī aicinājums uz svētkiem ierasties senajos sava apvidus tērpos, ja tādi vēl kur saglabājušies: “Tikai tanīs apgabalos, kuŗos vairs nav sastopams it nekāds īpašs tautas apģērbs, vajadzētu ķerties pie tautas apģērba parauga. .. bet lielāko svaru vajadzētu likt uz tiem apģērbiem, kas vēl uzglabājušies dažos vidos. Šo vidu dziedātājām derētu tērpties taisni sava apgabala apģērbā, caur to panāktum gan dažādību sīkumos, bet vispārībā nebūt netiktu traucēta tā apģērba nozīme, ko mēs še aizstāvam, proti: kostīma svars ārējā izskata cildināšanai. Zīmējoties uz dziedātājiem (vīriešiem), principā pilnīgi aizstāvam domas, ka arī tiem vajadzētu ģērbties tautas apģērbā. Bet še priekšlikums jo grūtāki izdarāms, tādēļ, ka vīriešiem vēl mazāk kur uzglabājies kāds īpašs tautas apģērbs.”
(Tēvija. 1895. Nr. 13.)

Ir saglabājies maz liecību par dziedātāju izskatu IV Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos, kurus rīkoja Jelgavas Latviešu biedrība un kuri notika nevis Rīgā, kā visi pārējie svētki, bet Jelgavā. Kā noprotams, vismaz daļa koristu bija izgatavojušas košus zili dzeltenus zīda tautiskos tērpus. (Mājas Viesa Literāriskais Pielikums. 1895. Nr. 31. 494.–496. lpp.) Kopkora pirmajās rindās stāvošās dziedātājas izskatās visai līdzīgas. Diemžēl melnbaltais foto neatļauj noteikt tērpa izskata nianses. (att. IV Vispārējo latviešu dziesmu svētku kopkoris svētku paviljonā Jelgavā) Tērpus, kas bija darināti tautiskā romantisma stilistikā, atbilstoši 19. gadsimta nogales ieteikumiem, turpināja valkāt arī 20. gadsimta sākumā. (att. Timbere Elza un Kaminska Ieva)

Uz augšu