Alternatīvais nacionālā tērpa veids
1923 līdz mūsdienām

Meklējot dziļākas kultūrvēsturiskās saknes, nacionālā tērpa vizuālajam veidam izmanto arheoloģisko tērpu rekonstrukcijas. Dažādos laikos tās ir atšķirīgas, atbilstoši zināšanu līmenim un stilizācijas pakāpei.

Jau 1920. gados līdztekus Dziesmu svētku Apģērbu komisijas veidotajiem tērpu ieteikumiem, radās ideja, ka par tautisko tērpu būtu jāpieņem “senlatviešu” apģērbs, kādu Latvijā dzīvojošās ciltis valkājušas līdz vācu krustnešu ienākšanai. Tas būtu īsti latvisks un brīvs no svešām ietekmēm. Izdevumā “Latvijas Saule” senatnes pētnieks E. Brastiņš 1923. gadā rakstīja: “Tautiskais uzvalks, kuru redz lietojam nacionalos svētkos un citos gadījumos, būtu atsvabināms no svešām piedevām, kas pielipušas vērgojot kungiem. Apģērbu paraugiem izvirzāmi tie principi, kurus sniedz vēsture no pirmsvācu laikmeta, kā sievietes, tā vīrieša uzvalkā. Sevišķi pēdējam trūkst itkā vadošu motīvu. Gaidāmos latv. dziesmu svētkos tautiskajos uzvalkos būtu jātērpjas ikvienam, kā sievietēm tā arī vīriešiem, izvairoties pie tam no jaunāko laiku izkropļotiem apģērba paraugiem. Mūsu māksliniekiem šeit plašs darba lauks padomu sniegšanā un projektu izstrādāšanā. Viens no šādiem projektiem pievests šā nra vāka zīmējumā.” (Brastiņš, 1923) Minētais zīmējums gan ir visai shematisks un nebūt nerosina uz tā atdarināšanu. vāka att.

Plašu atsaucību šāda tautiskā tērpa izveides ideja toreiz neguva. Tomēr 1931. gadā žurnāla “Atpūta” fotoreportāžā “Tautastērpu parāde septītos latvju dziesmusvētkos” saglabājusies ziņa: “Orģinālākais vīriešu tērps dziesmusvētkos (“Lāčplēsis”), visas rotas, ķēdes un cit. izgatavojis pašrocīgi tērpa valkātājs stud. Lulle; rotas atbilst vēlā dzelzslaikmeta paraugiem.” Atpūta. 1931. Nr. 347. 20.–21. lpp. Šī tā saucamā arheoloģiskā tērpa izskats cieši saistīts ar attiecīgā laika arheoloģiskās izpētes līmeni un zināšanām par 9.–12. gadsimta apģērbu Latvijas teritorijā. Mītiskie senlatvieši redzami 1931. un 1933. gada dziesmu svētku norisēs. Jāteic, ka gan jau iepriekš pieminētā studenta Lules, kas gūst atzinību ar savām rotām (att. Godalgotie VII Dziesmu svētkos), gan svētku gājienu ievadošo taurētāju (att. 7. Vispārējie Dziesmu svētki) vizuālais tēls visai ievērojami atšķiras no mūsdienu izpratnes par “arheoloģiskā” tērpa rekonstruēto izskatu.

Dažādas seno tērpu interpretācijas bija vērojamas arī padomju laikā. “Senlatvieša” tēls Dziesmu svētkos redzams sākot ar 1965. gada svētkiem (att. XIV Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku koncerts Mežaparka Lielajā estrādē). 1970. gados tā saucamos “arheoloģiskos” tērpus – tērpus, kuros izmantotas arheoloģiskajos izrakumos iegūto rotas lietu u. c. apģērba daļu stilizācijas, sāka pasūtīt arī daudzi kori un deju kolektīvi. Vieniem no pirmajiem šādi tērpi bija Ogres rajona kolhoza “Lāčplēsis” jauktajam korim (att. Ogres rajona kolhoza "Lācplēsis" kora dalībnieki XV Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku gājienā). 1970. gados arheoloģisko tērpu stilizācijas (biežāk tikai rotu stilizācijas) tika izmantotas gan koru, gan deju kolektīvu koncerttērpos. (att. Tautas koris "Daile" XVI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koncertā Mežaparka Lielajā estrādē) Deju kolektīviem tērpi, kuros bija izmantotas vēlā dzelzs laikmeta rotas lietu stilizācijas – spirālaproces, metāla posmu vainagi u. tml., bija arī konkrētu deju uzvedumu sastāvdaļa. Piemēram, deja Harija Sūnas horeogrāfijā “Kurzeme”. “Arheoloģisko” tērpu popularitātes pieaugumu, iespējams, rosināja arheoloģes Annas Zariņas pētnieciskie raksti izdevumu sērijā “Arheoloģija un etnogrāfija” un monogrāfijas “Seno latgaļu apģērbs 7.–13. gs.” (Zariņa, 1970)

Arī 1980. gados dziesmu svētku dalībnieku tērpos bija stilizētas “arheoloģiskās” rotas
(att. XVIII Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku koncerts Mežaparka Lielajā estrādē). Šos pašus tērpus turpināja lietot arī turpmāk. 1988. gadā iznāca nākamā A. Zariņas grāmata par seno apģērbu – “Lībiešu apģērbs 10.–13. gs.”, kas sniedza jaunu izziņas materiālu par arheoloģisko tērpu.

Pēc neatkarības atjaunošanas līdz ar intereses pieaugumu par savām kultūras mantojuma saknēm vērojams jauns arheoloģisko tērpu gatavošanas vilnis. Sākumā tie vēl ir tikai atsevišķi kolektīvi, bet pamazām sabiedrības interese par tautastērpu, kas būtu atšķirīgs no līdz šim pierastā etnogrāfiskā tērpa, pieauga. 1998. gada tautastērpu skatē ar seno lībiešu tērpu piedalījās koris “Balsis”. (att. Jauniešu koris Balsis) Ilgus gadus seno latgaļu tērps ir arī korim “Juventus”. Līdz ar kopējo nostādni par tautastērpu atbilstību vēsturiskajam materiālam arī arheoloģiskais tērps aizvien vairāk tuvinās zinātnisko rekonstrukciju vizuālajam izskatam. (att. XXIV Vispārējo latviešu dziesmu un XIV deju svētku Tautas tērpu skate)

21. gadsimtā tiek publicēti arheoloģes Iritas Žeieres raksti un grāmatas par seno apģērbu (Žeiere, 2008, 2017), kas dod jaunu materiālu senā apģērba interesentiem.

Uz augšu