Jūlijs Bračs

1909–1984
Vēsturnieks, skolotājs, aktīvs sabiedrisks darbinieks

Jūlijs Bračs dzimis 1909. gada 21. maijā Rīgā literātu ģimenē. Māte – rakstniece Irma Brača, tēvs – grāmatrūpnieks, bet tēvabrālis – rakstnieks Augusts Bračs.

J. Brača bērnība aizritējusi Piebalgā un Ikšķilē. Pēc klasiskās ģimnāzijas absolvēšanas Rīgā J. Bračs studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kur 1935. gadā ieguvis vēstures maģistra grādu. Strādājis vairākās Daugavpils un Rīgas vidusskolās par vēstures, latviešu, latīņu un grieķu valodas skolotāju, kā arī bijis Rīgas lietuviešu ģimnāzijas direktors.

J. Bračs īpašu vērību visu mūžu pievērsis latviešu un lietuviešu vēstures pētniecībai. Vēl būdams skolnieks, viņš apguvis lietuviešu valodu, bijis aktīvs Latviešu-lietuviešu vienības (LLV) biedrs, akadēmiskās sekcijas vadītājs un vēlāk – LLV vadītājs, kā arī Viļņas atbrīvošanas savienības biedrs.

Vēsturiskos pētījumus apkopojis darbos “No aistu vēstures” (1934), “Lietuvas vēstures kartes”, kā arī daudzās citās publikācijās latviešu un lietuviešu presē.

Vācu okupācijas periodā strādājis Sabiedrisko lietu departamentā par informācijas nodaļas vadītāju. Bijis aktīvs politisko notikumu pētnieks, kā arī vadījis jaunatnes pretestības organizāciju “Nacionālā sardze”.

Nonācis trimdā, J. Bračs sāka strādāt Hanoveras latviešu ģimnāzijā, bet pēc tās slēgšanas pieņēmis darba piedāvājumu Gētes ģimnāzijā Hanoverā. Arī Vācijā viņš turpinājis sabiedriski aktīvu darbību dažādās trimdas organizācijās. Viņa vadībā tika atjaunota Latviešu-lietuviešu vienība, kopš 1956. gada J. Bračs vadījis Latviešu centrālās komitejas apgabala pārstāvniecību Lejassaksijā, kā arī bijis Latvijas Centrālās padomes vicepriekšsēdis, Daugavas Vanagu Hanoveras nodaļas priekšsēdis un Latvju Dievturu sadraudzes vecākais.

Bijis 2. Eiropas latviešu dziesmu svētku Hanoverā (1968) rīcības komitejas priekšsēdis.