Aizvērt

Emilis Melngailis

1874–1954

Diriģents, komponists, folkloras vācējs, mūzikas kritiķis

Ievērojams latviešu diriģents un komponists, devis milzīgu ieguldījumu tautas mūzikas materiālu vākšanā un apkopošanā.

Dzimis 1874.gada 15.februārī Vidrižu pagasta Igatē. Mācījies Igates, Lēdurgas, Raunas un Vecpiebalgas draudzes skolās, kā arī Rīgas pilsētas ģimnāzijā (1887–1891). Studējis Drēzdenes konservatorijā (1896–1897) un Pēterburgas konservatorijā (1898–1901). Pēterburgas periodā darbojies kā mūzikas kritiķis avīzē “St.Petersburger Zeitung”, kā arī nodibinājis “Melngaiļa kori”, ko vadījis Pēterburgā (1900–1906) un Rīgā (no 1920). 1906.gadā pārcēlies uz dzīvi Uzbekijā un Taškentā strādājis par angļu valodas pedagogu.

Esot opozīcijā Rīgas Latviešu biedrības rīkotajiem V Dziesmu svētkiem, publicējis brošūru “Svētnīcu vai balagānu” (1909) un Rīgā sarīkojis pats savas dziesmu dienas – Melngaiļa dziesmu svētkus (1910–1913 un 1920–1923).

1920.gadā atgriezies Latvijā un uzsācis aktīvu sabiedrisko darbību – piedalījies Latvijas Skaņražu kopas dibināšanā (1923), Latviešu Dziesmu svētku biedrības dibināšanā (1930), kā arī nodibinājis politisko mēnešrakstu “Austrums”(1928).

Bijis VI–IXVispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents, X un XIVispārējo latviešu Dziesmu svētku Goda virsdiriģents, kā arī daudzu novadu un rajonu dziesmu dienu un svētku virsdiriģents.

Aktīvi nodevies tautas materiālu vākšanai, sistematizēšanai un apdarināšanai – savas dzīves laikā pierakstījis ap 5000 tautasdziesmu melodiju, kas apkopotas krājumos “Latviešu mūzikas folkloras materiāli” un “Birzīs i norās” (10 burtnīcas, izdotas 1902–1957). To, ar kādu mīlestību un degsmi E.Melngailis ķēries pie tautas materiālu vākšanas, rāda fragments no ekspedīciju pierakstiem: “No redakcijas gāju uz tirgu, kur laucinieks pārdod sviestu un biezpienu. Rucavnieku nebij. Rucava diezgan tālu no Liepājas. Bet vienu nīcavnieci atradu. Tad nu braucām gar jūrmali uz Nīcu. Es paņēmu grožus un lieku, lai ķēvīte pa jūrmalas smilti rikšo. Tad viņa uzsāk dziesmu, mani bārdama: “Nebrauc tik dikti, nebrauc tik dikti, Tie nav tavi kumeliņi, Tie kunga zirgi, tie kunga rati, Tēva dota pātadziņ.” Un man aptekas sirds: tik brīnišķīgi svešāds un jauks tās dziesmas ritums. Es nu viņai dodu grožas, rauju laukā savu grāmatiņu un rakstu.” (Kurzemes Vārds. Dziesmu vācējs birzīs i norās. Liepajniekiem.lv. 2014.g. 19.marts)

Būdams Latvijas Konservatorijas profesors, lasījis lekcijas mūzikas folklorā (1944–1956). Paralēli aktīvi darbojies komponistu savienībā un bijis pirmais pēckara Latvijas komponistu savienības priekšsēdētājs.

Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks (1926), LPSR Tautas mākslinieks (1945), godalgots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni (1949).

Uz augšu