Dziesmu dienas un novadu Dziesmu svētki

Dziesmu dienas, novadu dziesmu svētki

Novadu svētkus parasti organizēja, lai labāk sagatavotos Vispārējiem Dziesmu svētkiem un atskaņojumā justos drošāk. Dziesmu dienu tradīcija aizsākas jau pirms I Dziesmu svētkiem, bet īpašu uzplaukumu piedzīvo neatkarīgās Latvijas laikā 20.-40. gados. Notiek ne tikai apgabalu dziesmu svētki Latgalē, Ziemeļvidzemē, Lejaskurzemē, Zemgalē un Daugavmalā, bet arī novados un pilsētās. Starpposmā starp VI un IX Dziesmu svētkiem to skaits sasniedz 121 sarīkojumus.

1923. gada 16. un 17. jūnijā sakarā ar I Dziesmu svētku 50 gadu piemiņas dienām no jauna atdzima Vispārējo Dziesmu svētku ideja – pēc 13 gadu pārtraukuma tika sarīkotas Dziesmu dienas Rīgā, Esplanādē. Koncertu programmas bija sastādītas tā, ka blakus latviešu komponistu jaunākajiem darbiem tika izpildītas gandrīz visu agrāko dziesmu svētku dziesmas. Tādējādi varēja izsekot latviešu kora dziesmas attīstībai – no brāļu Cimžu vienkāršām tautas dziesmu apdarēm līdz izsmalcinātām prof. J.Vītola un J. Zālīša kompozīcijām.

Latgales Dziesmu svētki, 1940. gada 15. un 16. jūnijā Daugavpilī

Deviņu latviešu vispārējo Dziesmu svētku loku noslēdz Latgales dziesmu svētki, kas ar 8000 dalībniekiem un 50 000 klausītāju no visas Latvijas bija pēdējie plašākie novadu dziesmu svētki. Vēsturiski tie noslēdz neatkarīgās Latvijas dziesmu svētku tradīciju – 14. jūnija naktī bija notikuši jau robežincidenti, pēkšņi tika atlikta arī valsts prezidenta Ulmaņa tieša piedalīšanās – viņa svētku runu varēja noklausīties tikai radiofona pārraidē. Kad kori devās atceļā, jau bija sākusies Latvijas okupācija. Lai cik traģiska arī nebūtu šī izskaņa, tā atgādina, ka latviešu dziesmas aizvien bijušas saistītas ar savas zemes un tautas likteņiem.

Plakāti


Grāmatas